Es vēlētos būt godīgāka pret sevi un jums pārējiem.

Izstāstīju mātei savas fantāzijas par to, kā mēs varētu glābt pasauli.
Es teicu, ka mums vajaga kādu krasu lūzumu gēnu inženierijā, lai spētu radīt augstāk attīstītus dzīvniekus ar reģenerēšanas spējām. Ne jau visam, nē, tā nebūtu forši. Un galvenais - nepavēstīt to kā zinātnisku atklājumu, bet gan kā evolūcijas ceļā notikušu pārmaiņu. Tātad, mani ierosinājumi:
a) vēži ar ataugošām astēm;
b) ziloņi ar ātri ataugošiem ilkņiem;
c) degunradži ar ātri ataugošiem deguniem;
d) kroklodili ar ataugošām astēm;
e) paradīzes putni ar ataugošām astēm.
Tātad, vēžus varētu neķert vispār, bet izvilkt no ūidenas, atraut asti, stiept mājās, izvārīt un ēt un pēc laika atkal ķert to pašu vēzi ar jauno asti un atkal ēst, tā nesamazinot vēžu populāciju. Līdzīgi ir arī ar ziloņiem un degunradžiem. Kroklodoliem un paradīzes putniem savukārt šī reģenerēšanas iespēja nepieciešama, lai cilvēki varētu satasisīt krokodilādas kurpes, somas, jostas u.c. štruntus un cepuru spalvas no tiem, bet tiem nedraudētu izmiršana.
Toties cilv;ēkiem iegūt reģenerēšanas spēju nevajadzētu, ja nu tomēr, tad tikai pie maziem bojājumiem, piemēram, pirkstu zaudēšanas gadījumā. Ja tiek norauts paŗlieku liels gabals (ko varētu reglamentēt), tad reģenerācijas gēns paliktu neaktīvs.
Vai es neesmu burvīga fantazētāja?