- Zini ko? Es gribu Tevi spaidīt!
- ???
- Nu, tā kā saspaida meža zemenes vai mellenes, vai vienalga kādas ogas, pirms vārīšanas zaptē. Ar tādu stampiņu es varētu ņemt un spaidīt Tevi.
- Āā.
- Nē, labāk apēst. Tā kā saldējumu. Bet nevis kost, nē, tad salst zobi un tad ātri apēdas, bet tā lēnām laizīt, tas ir ilgāk un tad var tā lēnām... Laizīt...
- Mm.
- Nē. Tomēr izdzert. Jā, kā aliņu, vienkaŗši ņemt, apsēsties uz sava mīļākā soliņa, klausīties savu mīļāko mūziku un dzert savu mīļāko aliņu... Tā, kā man vislabāk patīk.
- Ūū.
- Būsi mans alus?

- Kur lai dabū normālu veci?
- Tev ir jāizvēlas: vai nu normālu, vai veci, kopā nesanāks.

Manas līdzīsnējās dzīves rotācija tomēr ir diezgan uzjautrinoša, sākot ar to, ka paradzama un beidzot ar to, ka tikai līdzīga, nekas jau nav identisks, vismazāk jau notikumi.

Četrdesmit pirmā/otrā sarakstā, piecdesmit pieci ir budžetā, deviņpadsmitā ar pirmo prioritāti. Tas mani priecē, protams.

Šodiena ir tik arlaicīga, cik garlaicīga solās būt rītdiena, man steidzami jāizdomā nodarbe (tikai ne zīmēšana, es to nespēju (labi, negribu, bet to es nevienam neteikšu)).