Vakar bija jābrauc uz Rubeņiem. Pusdesmitos man vajadzēja būt gatavai. Kad bija pusdivpadsmit, es sapsihojos, ka Alīna nevar iztaisīties un pateicu, ka nebraukšu. Viņas aizbrauca un ietriecās kaut kādā BMW.

Biju deju svētkos. Man patika, tikai žēl, ka Inese aizbrauca mājās, noķēra apvienotot angīnu un plaušu karsoni.

Prieks nr.1 - Paspēju aizsūtīt uz Aicinājumu!!!
Prieks nr.2 - Mani (pareizāk, manu prozu) paņēma!

Šodien izvārīju zupu. Viss jau bija čiki-moņiki, tikai kāpostus aizmirsu pielikt...