Uzmācās bailīte par runāšanu. Āāāāā, kāda bailīte!

Ja piedzerties vienatnē man neliktos nožēlojami, tad es to tiešām tagad darītu.
Bet neviena nav un viena es ne-ne-ne-negribu. Ak vai.

Jūtos kā toreiz sen, sen, kad vēl pamaskolā gāju (skat, ku' uzpūtīga palikusi!):
skan vecās Placebo meldijas,
es aizgūtnēm riju salātlapas (un tās man tiešām garšo - pilkas un beznekā)
un
mācos bioloģiju.
Ak Dievs, jo jaunāki eksāmeni, jo uzdevumi stulbāki. Viņi ar savām prkatiskajām pusēm, prasmēm un iemaņām dēt var iet, vai tiešām zināšanu līmeni nevar noteikt pēc vienkārši kaut kādu sūda orgānu apraksta nevis tā, kā es ieteiktu apmēsot laukus, ja būti ibio biolōģiksās saimniecības īpašnieks?!! Pie velna, man riebjas zemes darbi jau pēc definīcijas vien!

Galva sāp.
Varētu uzpīpēt, bet es nepīpēju un, ja arī to neņemsim vērā, tad man vienkārši nav ko.

"Es nekad nebūšu caca" - labākā nozīmīte ever.

***, ir karmo- vai karbo- hemoglobīns? Vai neviens no tiem nav pareizs? Jā, tas bija jautājums Tev, Signe.

Viss, es jūtos slikti, nu vo.

Saēdos sašliku, varbūt šodien man izdosies iedzert un pat nepiedzerties??? Bezmazvai neticami...