ROZĀLIJA: Vispār, vakar kaut kā dīvani ātri viss beidzās (vismaz man neierasti). Es jau ap četriem varbūt arī negirbēju iet gulēt, bet nevarēju jau tā pasūtīt Kati ar Māri un braukt tālāk tusēt (ņemot vērā, ka viss - telefons, maks, soma utt. bija pie Māra) ar abiem brālēniem. Bet nu izdejojos!... Baaaaaaaaaaaaaigi.
ALĪNA: Lāsmiņai šodien riktīgs krams vēl. Ar gati?
ROZĀLIJA: Ar Gati tā nevisai, man labāk patīk djot ar Nauri - viņš foršāk griež. Virpuļoju ar visiem sarkano kurpju papēžiem, jezu, jezu, domāju, ka palikšu bez tiem, bet nu neko, līdz beigām norāvām, ka nemetas!
ALĪNA: Bija cilvēki? Agnese tevi negribēja piekaut?
ROZĀLIJA: Bija, bija cilvēki. Nezinu par Agnesi, biju pārlieku iereibusi, bet viņa arī ar Nauri dejoja. Vismaz vienreiz es manīju. Toties... Atceries, kad es tev stāstīju, kā es 11.klases sākumā pabučojos ar savu klasesbiedru Edgaru, un tagad mums ir sliktas, lai neteiktu, ka ļoti slikas attiecības? Tātad, viņš man vakar piešļūc klāt un prasa, vai mēs varam parunāties.
ALĪNA: Opā! Un?
ROZĀLIJA: Es saku, ka jā, protams, varam, nekādu problēmu. Izejam ārā, sākam skaidroties, diezgan mierīgos toņos, par visu šito, kā sanācis, kāpēc es esmu tik riebīga, ka īstenībā jau viņam nav pofig, ka viņš jūtas slikti manu sarkastisko piezīmju dēļ utt. Es izmantoju izdevību un godīgi viņam atvainojos.
ALĪNA: o, tu esi sākusi kļūt arī jauka!
ROZĀLIJA: Paņemu un samīļoju šo, nu, vienkārši - piedod Edgar, ka liku Tev justies slikti pusotra gada garumā, par to es Tevi varu arī samīļot, ja Tu netici, ka es mēdzu arī nebūt riebīga. Un kas notiek? Šis mani nelaiž vaļā! Jezu, Jezu,... Jūtu - nav labi. Viņš sāk kladzināt par to, ka viņš atceras 11.klases sākumu, to pirti nelaimīgo utt.
ALĪNA: o-oo. bet zini - man likās, ka viņš ir drausmīgāks, pēc tva stāstītā... Tāds tīri ņemams. bet gatis ir labāks!
ROZĀLIJA: Nu, es viņam saku, ka mēs nekādā gadījumā nevaram bučoties, jo es nezinu, vai es atkal nesākšu dirsties uz viņu pēc šitā (un es zinu, ka sāktu, hā-hā-hā).
ALĪNA: Ak, dievs.... Nabaga puisis.
ROZĀLIJA: Bet šis tur kaut ko visu laiku murgo, ka viņš mani ir vērojis 2 gadus un tā, kāpēc es negribu, vai tad es viņu tik mežonīgi ienīstu utt.
ALĪNA: ārprāts!!! neko jau.
ROZĀLIJA: Aizvelk mani kaut kur, situācija neapskaužama: es sēžu naktī, aukstumā, vienkā krekliņā, klēpī savam klasesbiedram, kurš man besī un kurš izmisīgi mēģina ar mani sūkties, man nav ne telefona, ne reālu iespēju aizmukt... Jutos diezgan šausmīgi.
ALĪNA: Tu vēl aizgāji ar viņu uz soliņa? Ak, Sandra... tad nenolaidi ne ar vienu?
ROZĀLIJA: Kaut kā pieceļos, eju prom. Sandra, Sandra, pagaidi. Tad bija pēdējais etaps ar manis piespiešanu pie sienas. Jezu, gandrīz bez elpas paliku! Neatceros, kā es no viņa aizmuku, bet tas jau sāka likties diezgan vardarbīgi. Kaut kā tātad es tiku prom, ieraugu, ka sēž Gatis ar Nauri un pīpē. Piesēžos pie Naura un saku, lai šis apķer mani un nelaiž vaļā. Nauris arī nav divreiz aizcināms, uzreiz saķer un prasa, kas man noticis. Nē, nē, viss kārtībā, tikai ejam prom, ejam padejot. Bet Nauris, ka tu skāde, aizgiet dzert, eju dejot ar Gati. Mēs padejojām, atgriežas Nauris, padejoju arī ar Nauri, atkal uzpeld Edgars ar savu Sandra, Sandra, izejam vēlreiz parunāt. Es kā muļķē, ceru, ka šim dzērus izgājis un viņš vienkārši atvainosies par savu prāta aptumsumu un visām tām glupībām.
ALĪNA: Nu sandra! kaza, tu aizgāji? Nu gan...
ROZĀLIJA: Apsēžamies uz soliņa, viņš sāk atkal kaut ko bāzties virsū par manis mīlēšanu un tādām muļķībām.
ALĪNA: Viņš mtevī ir salīm;ējies? Tiešām jezus, jezus...
ROZĀLIJA: Skatos, iznāk Gatis uzpīpēt (dažreiz es dievinu pīpmaņus). Lai arī viņam slikta redze, es izmisīgi kustinu lūpas saucot viņa vārdu, viņam, man par laimi, vai nu pielec, vai arī vienkārši rodas nojausma, ka jānāk uz mūsu pusi, bet nu šis atnāk ar' un apsēžas mums blakus.
ALĪNA: :D
ROZĀLIJA: Izvelkas arī Nauris, tā es sēžu ar viņiem trim - divus saukāju par saviem brālīšiem un no trešā cenšos atkauties un dabūt viņa rokas nost no sevis. Tā nu mēs tur sēžam, Gatis mēģina Edgaru apgaismot, ka viņš ir totālā ķīselī un lai beidz tizloties un nomierinās. Man patika teikums: "Sandra, neņem viņu galvā, viņām visu piecu nav mājās, vismaz, kad viņš dzer, viņš mani pat nesveicina, viņš nesaprot, ka esmu viņa klasesbiedrs!" Beigās, Edgars skaļi paziņoja, ka es viņu esmu atšuvusi, ka mēs varam iet iekšā. Vai nav burvelīgi?
ALĪNA: paskat, kā kāds par tevi rūpējas! ;)
ROZĀLIJA: Nu, ieejam iekšā, es visu laiku vai nu pie Gata vai Naura kantējos, jo savādāk no otra stūra uzglūn Ģirts (šķiet, man veicas).
ALĪNA: Urla? tev tiešām veicas...
ROZĀLIJA: Edgars pasauc Gati ārā. Pēc laika Gatis atnāk, apsēžas pie manis un saka, ka viņš mani nu ir riktīgi izglābis - Edgars esot presījis manu nr., bet viņš teicis, ka viņam nav, ka viņš man paprasīšost un rīt viņam aizsūtīs.
ALĪNA: labi, es gan te vēl varēju kko izspļaut par gati, bet laikam tu drīz apvainosies...
ROZĀLIJA: Nu, tad Edgars par laimi neatgriezās, es ceru, ka viņš šodien nožēlo to, kā bija piedzēriesun, ka tas nebija nopietni, visi tie murgi.Bet ar Gati man tiešām ir tikai draudzīgas attiecības.
ALĪNA: bet viņš ir foršs. ;)
ROZĀLIJA: Pēc tam abi brālēni aizbraukuši tusēt uz Radžiem pie Pūcītes, bet man ir liela mute un te sākas otrā probēlma... Man tiešām likās, ka viņš saprot, ka viņš patīk Pūcītei, bet izrādās, ka viņš to nezināja... Nu, tagad zina.
ALĪNA: sandra!!!!! Pati Pūcīte to zin?
ROZĀLIJA: Bet, vai nu viņš to neatceras (es ceru), vai arī veiksmīgi izliekas, jo viņam ar Pūcīti bija ļoti jauka, sarunām bagāta nakts, bez seksuāliem elementiem pat laikam. Par savu "lielo, labo, piedzērušo sirdi" es Pūcītei es šodien uzrakstīju. Ceru, ka viņa neapvainosies...
ALĪNA: Viņi nebučojās?
ROZĀLIJA: Es sapratu, ka nē. Jo citādāk, Inese jau sāku naudu gatavot, lai Pūcītei varētu tetovēties. Nu, lūk. Un tad vēl es sapratu, ka man Gatis tiešām patīk kā cilvēks, jo viņš Pūcītei teica, ka tad, kad es ar sirdi un dvēseli metos viņam fizikā izčīkstēt 4, viņš gandrīz vai apraudājies. Tas man šodien lika justies labi.
ALĪNA: opā! Forši. bet nu Sandra... Nu...
ROZĀLIJA: Un viņap atīk Uģim (Gata draugam) - viņu jebkāds sakars, kas nedefinētos kā verbālais ir samērā neiespējams.
ROZĀLIJA: Koa - Sandra? Ko es atkal?
ALĪNA: Nu... tas Gatis... Es jūs redzu kopā!:D
ALĪNA: tu apvainojies?
ROZĀLIJA: Nē. Bet starp mums nav seksuālu jūtu.
ALĪNA: Žēl - bet visādi jau var gadīties. Līgai smukas bildes albūmā. Tu forši izskaties.
ROZĀLIJA: Viņai ir bildes?
ALĪNA: Mhm.
ROZĀLIJA: Jāpaskatās
ALĪNA: Tajā otrajā bildē tu balkus gatim esi - nu ideāli!!!