Vakar cilpoju no Zvaigznes, tādas rozā kurpes man ir, augstu papēdi un vēl arī augsprātīgu grimasi ieņāmusi seja, izskatos varen' cacīgi. Ceļš vairāk gan saistās ar zemes taku un es tipinu pa to grants un melnzemes sajukumu, kad manu, ka priekšā slāj divi metālisit, šķiet, viens no tiem abiem tomēr ir meitene. Jā, viņi nāk man tuvāk, meitene sarkanā mētelī, dīvainiem matiem, vēl dīvaināku ceupuri, puisis ādās. Es sakožu sobus un, lūgdala mīļo DIeviņu, lai es viņus nepazītu, dodos uz priekšu. Nē, Dieva nav, es viņus pazīstu. Bet pretēji tam, ka man likās, ka man tūlīt nāksies uzklausīt negācijas par maniem plandošajiem svārkiem un cacas rikšošanu, un balinātāja sakostajiem matiem, viņa jeb Linda sakautrējusies vai arī vienkārši augsprātības pēc nemaz īsti negribēja mani sveicināt (es gan lepni un skaļi nobliezu: "Čau, LINDA!" u ko viņai nācās atbildēt). Kad viņi pagāja garām, atskatījos uz to nožēlojamo pārīti. Nu, kur man ibja prāts, es taču kādtreiz ar viņu uzturēju salīdzinoši ciešus kontaktus, ak vai, šausmas. Labāk izskatos pēc rozā stulbenes nekā melnas šausmones, tiesa, kas tiesa.