Mans rīts, pretēji daudziem maniem vakarnakts biedriem, sākās krietni, lai neteiktu, ka ļoooti, agrāk, tātad, septiņos.
Pieceļoties man galvā šaudījās divas domas: kur man bija prāts četros rītā dzer alu un kāpēc gan es biju iedomājusies, ka es spēšu savienot negulētu nakti (un visam klāt, mēs zaudējām ar divreiz lielāku zaudējumu, kā es biju paredzējusi, laikam totalizatori nav mana stiprā puse, nē, nē) ar braukšanu uz Daugavpili nākošajā rītā plkst. 8.am? Vienvārdsakot, pirmais, ko izdarīju, pamostoties, bija vārgs:
"Dievs, esi žēlīgs - NOGALINI MANI!"
Lai nu kā tur arī nebūtu, fakts kā tāds, ka man nācās tomēr piespiest sevi izkrist no gultas, lai pieceltos, jau vien bija smags.
Aizvilkos līdz pieturai, jāsaka, ka krietni nosalu, nokritu uz autoostas soliņa un gaidīju. Sagaidīju ar, un sākās mans ceļš uz Daugavpili.
Daugavpilī gan nekas īpašs nenotika, manī pamodās vai nu kārtējā "otrā elpa" vai vienkārši kaut kādi strāvojumi sakustējās, visu rindas laiku, kamēr gaidīju savas prezentācijas iedabūšanu kompī (un izrādījās, ka flešs bija savīrusots, bet tas viss tikai tāds sīkums), aizkuaktā balsī ķērcu:
"KLĀT IR ATKAL JAUNAIS GADS,
ZVĒRI MEŽĀ EGLĪTI ROTĀ!
ATNĀCIS IR ZIRGU BARS,
ZIRGĀBOLUS EGLĪTĒ IEKAR!
ZAROS SMEJĀS MEITENES,
SMUKĀS, RUDĀS VĀVERES!
UN UZ CEMLA SĒŽ SKUNKSTS
UN SKUMST...
TIKAI KURMĪT'S NEATNĀKS!"
un gorījos, šķiet, tas atstāja labvēlīgu iespaidu uz to onkuli, jo man viņš uzdeva tikai nieka divus jautājumus (vēl jau man bija hipotēze par to, ka izskatos pārāk stulba, bet es tomēr ceru, ka vairāk piemīlīga, kā glupa) un vēl kāds puisis bija sataisījis vaboļu kolekciju, "maigi tās nonāvējot ar parasto kukaiņu indi" un tad vēl ar adatu piesitos pie kukaiņu apskates dēļa. Kopumā 87 sugas no 16 dzimtām. Ak, jā, un kāda meitene "ieņēma lapas", nosmējos baigi par šito joku.
Pēc tam, kad es biju nogarlaikojusies un gandrīz apčurājusies, mums lika iet ēst, tur es saēdos Daugavpils gaļmaizes un braucu mājās.