Atkal bastoju vācu valodu...

Šoreiz biju gudrāka - izvēlējos citu maršrutu.
Cilpoju augšā pa kalnu, gar Toma R. māju un uz priekšu, priekšu, ar domu, ka skriešu uz kūdras purva pusi (protams, ne jau uz pašu purvu, tik tālu manas kājas nedavilktu, bet trajektorija tāda). Sāku jau no Karīnas S. krustojuma kalnā augšup. Tikusi līdz krustojumam, saprotu, ka aiz manis brauc mašīna. Iemūku krūmu pudurā uz vecā dzelsceļa. Un tad amn rodas lielsika ideja - skriešu pa veco dzelscaļu, lai nu kur, bet tur mani nenobrauks neviens (un esmu diezgan paŗliecināta, jo "vecais dzelsceļš" tikai tā saucas, sliežu tur nav jau labu laiku)! Sacīts darīts.

Rikšoju pa Salas kalnaino apvidu, prātoju, ka vasar[ā te noteikti sildās čūskas, lecu pār bedrēm, dažās ir arī ūdens, izvairos no zariem. Tālumā pamadu spīdam uguni. Ar cerību, ka tā ir kāda māja ceļa malā (jo aiz krūmu "žoga" paralēli sliedēm stiepjas ceļš), turpinu iesākto ceļu. Tā, dungodama "lusī in ze skai viz daimonds, lusī in ze skai viz daimonds" un, galvenais, apmierināta ar jauno maršrutu, pat sāku smaidīt. Un tad pamanīju TO! Jā, to - MAŠĪNU! Kārtējo mašīnu! Nedomādama apemtos riņķī un ņēmu kājas pār pleciem. Drāzos ne pa jokam, vējš gar ausīm svilpo, bet man liekas, ka viņa man seko. Skreinu, lecu pār bedrēm, zari sitas pret seju, un tad amn likās, ka es noģībšu - pamanu, ka priekšā no zemes laužas ārā kaut kas spīdīgs. Kā zemē iemīta apstājos, prātā šaudījās visādas domas, piemēram, vai citplanētieši mācēs ar mani sarunāties, līdz... Nu, es jau ilgi tur nestāvēju un negudroju, to, ka tas "spīdošais plankums uz zemes, kas iespējams ir citpalnētieis vai viņa kuģis, varbūt urīns" ir nekas cits, kā peļķe, kurā atspīd oranžīgi rozīgās debesis. Nospļāvos par to, cik esmu stulba un skrēju mājās.

Nonākusi istabā un dzerdama karstu ūdeni, nonācu pie trim lieliem secinājumiem:

1) ak, smagā dzīves patiesība - esmu ar blondu būtību un pēdējā laikā arī ultrabailīga;

2) man ir nepieciešams vai nu morālais uzmundinātājs vai tāds pats zaķpastala pie sāniem, lai šīs pēkšņās paranoju lēkmes pārciestu vieglāk;

3) tiesības amn vēl ilgi nedabūt - šīs bailes no mašīnām noteikti atstās iespaidu uz manu jau tā slikto vadītprasmi.

Arī mana māte pateica, ka mūzika, ko klausos nemaz nav mūzika. Tā arī nesaprotu, kā viņa tad varēja uzturēties manā istabā pirms gadiem 4, kad tā tiešām nebija mūzika, bet aizkauti kliedzieni?... Uz vecumu viņa kļūst īgna.

Sestdien pusseptiņos aizgāju pie Alīnas ēst salātus, svētdienas pusdesmitos rītā iešāvās prātā doma, paziņot, kur esmu.
- Čau, nu, jā, esmu diezgan tālu, kādus 20km no mājām...
Domāju - bļaus, ārdīsies, bet šai tak atkal pofig. Uz visu nakti nozūdu, viņa pat pabļaut necenšas, par zvanīšanu nemaz nerunājot. It kā jau nepeļami un tomēr.

Skaisti - telefons čakarējas tagad ne tikai no Ineses puses, bet arī Nika sms vietā pienāk kaut kādas vecas Alises sms. Nais.
Ak jā - viņa laikam ir palikusi galīgi viena, kaut kādus aizdomīgus tekstus sūta.

[0:12:49] Trījstūrīšfilmu beibe says: Nu, ja es saku "nē", tad man ir jāklausa - tas gan!
[0:13:04] Trījstūrīšfilmu beibe says: Un tā pat arī ar "jā".
[0:13:27] Iebraukt Aizliegts says: Parasti neklausu, bet skaipaa to nekaadi dizhi nevar ietekmeet
[0:13:42] Trījstūrīšfilmu beibe says: Nekas - klausīsi!
[0:13:57] Iebraukt Aizliegts says: kad tad?
[0:14:03] Iebraukt Aizliegts says: peec 4iem meeneshiem?
[0:14:11] Trījstūrīšfilmu beibe says: (agree)