Pulksten astoņpadsmitos četrdesmit es izbraucu uz mājām, tas bija tieši trīs stundas četrdesmit minūtes ātrāk nekā biju plānojusi. Nu pasakiet, kā var tā gadīties, ka pēkšņi pazūd pusstunda? Es tiešām ik pēc piecpadsmit minūtēm iemetu acis rokaspulkstenī, lai būtu droša, ka nenokavēšu. Es pat nomainīju savas skrejamkedas pret papēžiem!
Tā nu asaras tādas pupu lielumā rīdama, braucu mājās. Tā kā darīt man nebija ko, klausījos mūziku, varbūt arī dziedāju līdz, to es īsti nezinu, tas jāprasa manai blakussēdētājia, šķiet, es viņai nepatiku, viņa droši varēja šļūkt prom uz brīvajām vietām, bet šī kā par spīti nekur nedevās. Tā es iegrimu Eimijas Veinhausas balsī un muzikālajā daiļradē, un pārcilāju visu šodienu.
Šodien viss sākās jau Saulkrastos. Mana vecmamma ir vienkārši fenomens. Viņasprāt, viņa zina visu, pat to, ko gribu vai negribu es. Aizrikšojam abas līdz stacijai, es nopērku biļeti un gaidām čuk-čuk bāni. Dzels rumaks jau redzams, pietuvojas pavisam tuvu, mana omīte gādīgi paziņo: „Ejam uz priekšu, Sandriņ, TU NOTIEKTI GRIBI SĒDĒT OTRAJĀ VAGONĀ, vai ne?” Es mēģinu atrunāties, ka tā gan nav, ka būtībā man ir dziļi vienalga vai es sēžu otrajā, trešajā vai astotajā vagonā un pat mēģināju izskatīties nikna un nedaudz aizvainota, bet manas runas tā pat kā skatiens, šeit bija bezspēcīgi, jau sen nolemts, ka otrais vagons būs manējais.
Ietsunīju iekšā, pamāju ardievas, un priecājos par braucienu vienatnē.
Tad es nodevos izlaiduma štruntu meklēšanai. Ziniet, nevaru saprast, vai nu es esmu krople vai arī visi tie, kuriem noņem mērus, lai šūtu drēbes, bet, ja pārlien pār dibenu, tad viduklī es varu ielikt vēl vienu Sandru, bet, ja nu gadījumā der viduklī, tad viss ir uzvilkts otrādāk, jo pār pakaļu nu nekādi, neizārdot vīles, dabūt pāri nevar.
Tā, diezgan iegrimusi un noskumusi par savu nestandarta izmēru, klīdi šurpu turpu, līdz nostājos blakus kādām mazām meitenēm. Mana mamma apgalvo, ka tas „riebīgais skatiens” man ir mantots no viņas. Tad nu abas meitenes apspriež visādas jakas un džemperus, un blondākā tumšākajai saka: „Fuuui, šito nē, es taču neesmu nekāda caca!” Es, protams, šo izdzirdot, sagribu paskatīties, kas tad ir šī mazā necaca, respektīvi, pēc kā viņa izskatās, bet viņa, izkliedzot savu „fuuui” skatās taisni uz manis, es savukārt, pārgriezusi ģīmi, blenžu uz viņu, kā rezultātā, viņa pēc divu sekunžu ilga saskatīšanās posma pameta veikalu. Neviļus ienāca prātā Ņurčika pēdējā laikā diezgan bieži man veltītas: „Sandra, neskaties uz mani kā uz tādu nepieskaitāmo!” (lai gan man ne prātā nav nācis Ņurčiku kādreiz nepieskaitīt!) un es iedomājos, ka varbūt tiešām mans ģīmis rada nepareizu priekšstatu? Un tas čigāns autoostā man arī nepiesējās... Es jau uzskatu, ka tas ir mana skatiena nopelns, mamma saka, ka viņš vienkārši domāja, ka man ir desmit gadu un nav ne santīma, ko viņš varētu izkrāpt. Izskatos pēc niknas sīkaļas, vai nav lieliski?
Tā nu asaras tādas pupu lielumā rīdama, braucu mājās. Tā kā darīt man nebija ko, klausījos mūziku, varbūt arī dziedāju līdz, to es īsti nezinu, tas jāprasa manai blakussēdētājia, šķiet, es viņai nepatiku, viņa droši varēja šļūkt prom uz brīvajām vietām, bet šī kā par spīti nekur nedevās. Tā es iegrimu Eimijas Veinhausas balsī un muzikālajā daiļradē, un pārcilāju visu šodienu.
Šodien viss sākās jau Saulkrastos. Mana vecmamma ir vienkārši fenomens. Viņasprāt, viņa zina visu, pat to, ko gribu vai negribu es. Aizrikšojam abas līdz stacijai, es nopērku biļeti un gaidām čuk-čuk bāni. Dzels rumaks jau redzams, pietuvojas pavisam tuvu, mana omīte gādīgi paziņo: „Ejam uz priekšu, Sandriņ, TU NOTIEKTI GRIBI SĒDĒT OTRAJĀ VAGONĀ, vai ne?” Es mēģinu atrunāties, ka tā gan nav, ka būtībā man ir dziļi vienalga vai es sēžu otrajā, trešajā vai astotajā vagonā un pat mēģināju izskatīties nikna un nedaudz aizvainota, bet manas runas tā pat kā skatiens, šeit bija bezspēcīgi, jau sen nolemts, ka otrais vagons būs manējais.
Ietsunīju iekšā, pamāju ardievas, un priecājos par braucienu vienatnē.
Tad es nodevos izlaiduma štruntu meklēšanai. Ziniet, nevaru saprast, vai nu es esmu krople vai arī visi tie, kuriem noņem mērus, lai šūtu drēbes, bet, ja pārlien pār dibenu, tad viduklī es varu ielikt vēl vienu Sandru, bet, ja nu gadījumā der viduklī, tad viss ir uzvilkts otrādāk, jo pār pakaļu nu nekādi, neizārdot vīles, dabūt pāri nevar.
Tā, diezgan iegrimusi un noskumusi par savu nestandarta izmēru, klīdi šurpu turpu, līdz nostājos blakus kādām mazām meitenēm. Mana mamma apgalvo, ka tas „riebīgais skatiens” man ir mantots no viņas. Tad nu abas meitenes apspriež visādas jakas un džemperus, un blondākā tumšākajai saka: „Fuuui, šito nē, es taču neesmu nekāda caca!” Es, protams, šo izdzirdot, sagribu paskatīties, kas tad ir šī mazā necaca, respektīvi, pēc kā viņa izskatās, bet viņa, izkliedzot savu „fuuui” skatās taisni uz manis, es savukārt, pārgriezusi ģīmi, blenžu uz viņu, kā rezultātā, viņa pēc divu sekunžu ilga saskatīšanās posma pameta veikalu. Neviļus ienāca prātā Ņurčika pēdējā laikā diezgan bieži man veltītas: „Sandra, neskaties uz mani kā uz tādu nepieskaitāmo!” (lai gan man ne prātā nav nācis Ņurčiku kādreiz nepieskaitīt!) un es iedomājos, ka varbūt tiešām mans ģīmis rada nepareizu priekšstatu? Un tas čigāns autoostā man arī nepiesējās... Es jau uzskatu, ka tas ir mana skatiena nopelns, mamma saka, ka viņš vienkārši domāja, ka man ir desmit gadu un nav ne santīma, ko viņš varētu izkrāpt. Izskatos pēc niknas sīkaļas, vai nav lieliski?
2 comments | Leave a comment