Bļe.
Sākās jau viss ar to, ka man ļoti nāca miegs. Bet nu labi, ja jau reiz tik tālu biju tikusi, tad aizmigt likas nepieklājīgi un es piekritu uz "mmūsu attiecību" pārrunām.
Fināla es sapratu, ka tā ir viena no bezjēdzīgākajām sarunam pēdējo 2 mēnešu laikā.
Es, protams, piedāvāju man visnotaļ pieņmamo un diezgan apmierinošo variantu, respektīvi, mūs nekas īpaš nesaista, turpinam tikties kā iepriekš - reti, un tikai ar vienu mērķi (jo pagaidām liekas, ka nekas cits viņu neintersē, vismaz nekas cits, kas saistīts ar mani), bet viņš izlikās to ne dzirdam, ne saprotam.
Bet man tacu nav viņam ko teikt! Viņa nepatīk kā es izskatos, kā es uzvedos, kā es runāju un kā izturos, es tiešām nesaprotu, kāda velna pēc viņš ir iedomājies mocīt sevi un, galvenais jau, mani?! Tas ir pilnīgs šits. Un neba es būtu vienīgā (dīvainā neveiksminiece?), kura tam kretīnam pievērstos, nebut ne, tur jau tā lieta! Bet, lūk, manas rozā zeķu bikses ir tizlas, mani blondie mati nav forši, mani papēži arī diezko lielu sajūsmu neizpelnas, es pārāk skaļi runāju, pārāk daudz publicējos, stulbi uzvedos uz ielas... Jā, man patīk sevi nolikt, ziniet.