"Cilvēku daudz, sviedru smaka, sačurājies brēkulis un salds parfimērija, vēl tā šūpošanās un gāzelēšanās, man kļuva slikti, tik slikti, sāku raudzīties apkārt pēc vietas, kuru apvemt, vēl bija iespēja izkāpt pāris pieturas ātrāk, pavemt un turpināt ceļu kājām, nu, vai stopēt, vai gaidīt nākamo omnibusu, nē, nē, es vairs nevaru gaidīt, nevaru šeit sēdēt, tie cilvēki taču smird, viņi visi nemazgājas, manā galvā jaucās domas tikpat dažādas kā šejienes smārdi, aiztenterēju līdz priekšai, jā, pietura jau redzama, ne labdien, ne uz redzēšanos, izlēcu ārā un krūmos iekšā. Gan jau līdzbraucēji noturēja mani par kādu ar mazu urīnpūsli apveltītu indivīdu, ak, man taču vienalga, dzirdat, visi, klausieties, man tas vienalga, vienalga, es varu arī jūs visus tiešraidē apveltīt ar saviem šķidrajiem atkritumiem, ne velti jau sen savu vārdu sniegā iečurāt esmu gribējis iemācīties, tikai žēl, ka man tas nekad neizdodas, ar visu to, ka tas man tāds īss. Nokritu uz ceļiem, pareizāk, iešļūcu uz tiem pa dubļiem krūmos, ai, māt, ai, tēvs debesīs, auksts un pretīgs apakš manis, aizvēru acis un viss skaisti nāca pār lūpām pāri, trīs piegājienos kuņģis tukšs, pašsajūta gan arī, nekad neesmu uzskatījis, ka būtu īpaši dziļš. Nu, vismaz ne tāds kā tie jefiņi, kas stundām sēž bariņos un kaut ko murgo par lietām, kuru nav, vai kuras ir tika sasodīti abstraktas, ka normāliem cilvēkiem pat grūti izlikties iedomājamies, ka tādas eksistē, nemaz nerunājot, par gudrīša notēlošanas mēģinājumu, nē, ne es varu, ne es māku, pat ne gribu."