Viesturs:
viņam ir 25 gadi, ādas bikses, viņš ir galdnieks un 3 nedēļas kā bez sievas.
Un es eot nākusi gar jūras malu kā tāds saules stars, kā brīnums, nāra (jā, kā NĀRA ES NĀCU AR KĀJĀM), viņš tagad nesaprotot, kas notiek, viņš nav cerējis ko tādu (es saprotu, mani) sastapt, tā taču ir tāda necerēta veiksme utt.
Mani tiešām viņš biedē. Kad viņš zvana (un to viņš tiešām dara regulāri), es atļauju, lai zvana. Lai zvana līdz brīdim, kad man blakus pagadīsies kāds jaukumiņš, kura balss tembrs varētu likt viņam noticēt, ka man ir draugs vai vīrs, vai vienalga kas tamlīdzīgs.

Ak dievs, man laikam neveicas ar vīriešiem! Vismaz ar tiem, kuriem es patīku. Vai arī es vienkārši patīku slimajiem.