If you are lonely when you're alone, you are in bad company.

kā jau visiem zināms - man ir trīs kaķi. jau gadu.

ir Blacky kas ir tāds īsts runcis - mīlīgs tikai tad, ja viņam sagribas.
ir Benga - kaķene kā jau kaķene un murrā visu laiku.

un ir EvilCat - tā mēs viņu saucam, jo viņam nekad nekas nav pa prātam un rokās kopš piedzimšanas nevienam nedodas.

un nebūtu stāstīšanas vērts, ja vien šovakar, man atnākot no darba, EvilCat ir kļuvis par vismīlīgāko kaķi iekš pasaule!!

murrā, lec klēp, glaužas, spēlējas un šķiet ka izkusīs, tiklīdz pieskaros.

ej nu saproti tos kaķus..

viens kaimiņš dodas spēlēt futbollu, otrs uz kino.

es sēžu mā un loku vīnu, jo man viss šķiet fuipēkaka.

es agrāk nesapratu kā tā varbūt, ka cilēks nespēj kontrolēt savu alkoholismu.

p.s. ak nē - man viss labi!

vakar šito nobildēju draugu mājās, jo likās tik forši un viņi tik labs pāris, bet tad abi jaukumiņi pārsalietojās dzerekļus un šodien jau šķīrušies.

akdies.

uz salas beidzot ir kautkas līdzīgs vasarai un visi kā aptrakuši strēbt alus.

es ar.

un nu jau otro dienu kā mostos (ap pēcpusdienu) tā piesūcos pudelei un zvilnu dārzā.

vasara ir labi.

kopš esmu atgriezies vecajās sliedēs - vīns dienā - manī ir apbrīnojami daudz enerģijas.

un nevar saprast vai tas alkoholims, jebšu jauns atklājums barošanās sfērā.

uz kautkādu brīdi es liku sev noticēt, ka man vairs nekad nebūs nekādu sakaru ar sievietēm.

bet tā tak nekad nevar.

galvenais ir neieslīgt pieradumā un pielikt punktu pirms mēs viens otram esam vajadzīgi.

uzreiz, pēctam.

Anick bij aizbraukuse apskatīt Vjetnamu un pamēģināt to redzēt tādu kāda tā ir.

šodien atsūtīja vēstuli, ka mā un viss ok, piebilstot, ka man ar noteikti tas viss jāredz.

zinu - man daudzkas jāredz, tikvien, ka tas slinkums..

enīvei - man vēl laika ir.

p.s. ja kādam ir interese apskatīt Vjetnamu documentālās neprofesionāļa fotogrāfijās, tad jāklikšķina uz bilde:

"TUALETE"

nedaudz pārstrādāšanās sajūta.

strebju lētu franču vīnu no litrīgas pudeles...


visi var iet ieskrieties ar saviem kompleksiem, vājībām pieradumiem-ieradumiem un jūtām, jo ir tikai es un vīns. nekā cita nav.
punkts un činčin.

man ir 12 labi draugi.



UPD: 13

tumšas naktis un saulaini rīti - tas ir vienīgais, kas te ir tā kā tam būtu jābūt.

viss pārējais ir pelēks un es mīn - PELĒKS!

un ja visam pa vidu čiksa spiedz un brēc, ka TIK ātri ar auto braukt nedrīkst un, ka NEDRĪKST pusi brīvdienas novāļāties pa gultu spēlējot Draw Me Something... nutad čiksai bans - attā..


jā un es nez, kas ir visām tām female ar to vecumklikšķi - tiklīdz viņām bišķi pāri 25, tā uzreiz kļūst debīlas un tjip viss ir slikti, ja nav tā, kā viņām gribas.

metu mieru mēģinājumiem sadzīvot ar pasaules kārtību.

nesmēķēšana, nedzeršana un veselīgs uzturs nav man.


man nav saprotami/pieņemami arī krājkontikonti, dīzeļautomobīļi, naktsklubu mūzika, skinny džinsi, iPhone, ekoloģija - tas viss ir jāsper gaisā, jo tas viss ir airēt pret straumi jau tā grūtajā izdzīvošanas situācijā.

manuprāt šobrīd mums visiem jādzīvo uz urrā - viss kā pēdējo dienu dzīvojot, jo dzīvojam mēs mūsu pēdējās dienas.

viss ir sačakarēts tiktāl, ka vairāk jau vairs nav kur.

-----------

es nečīkstu.
es secinu.

un viss tikai tādēl, ka esam aizmirsuši, kas ir ētika.

piemaut seju ikdienas, jebšu vēlāk būs jānožēlo.

veseli!

pēc iepriekšējā mēģinājuma atbrīvoties no mazajiem dzīves priekiem - alkohols un cigaretes - esmu atpakaļ to skavās uz pilnu klapi, bet ar ciešu apņemšanos rītnorīta sākt atkal visu no jauna.

tāāāda bezdarbīga diena sen nebij piedzīvota.

no rīta mani pamodināja, aizbraucām līdz LIELpilsētas LIELveikalam un piepirkām pilnu bagāznieku ar dzerekļiem.

nu un tad visu dienu dirnēšana uz dīvāna ar alu vēderā un hokeju televizorā.


un nupat man sāk šķist, ka esmu lēnām ievilkts visā tajā hokejpadarīšanā un man tas diezgan labi patīk, kaut nekad agrāk nevienu sportaspēli televizorā principa pēc neskatījos.

hwz vai tas ir yo vai nē.

nekad vēl netiku te postējis savu seju - saņemiet!

vienmēr esmu atbalstījis ideju, ka dzīves laikā viskautkas ir jāizmēģina.

izmēģināju nedzert un nesmēķēt.

trīs nedēļas no vietas skaidrā un bez cigaretes.

---

uzreiz jāsaka, ka tas ir ļoti viegli - nedzert un nesmēķēt, pat ja esi kūpinājis 20+ diendienā un strēbis 1+ pudeli vīna diendienā 10+ gadus no vietas.


visi tie stāsti, ka lomkas un mocības dēļ fiziskās atkarības ir uzpūsts burbulis un nekā tāda nav.
sajūta pat ļoti laba.


tātad atkarība nav fiziska, tā pat nav atkarība (vismaz manā gadījumā), bet kas ir tas, kas man visus šos gadus ir licis sevi indēt?

es nez - laikam jau tā ir tā mazā paša izdomātā pasaule, kurā noslēpties no ikdienas debīlisma, kas ir tik šķietami ok vairumam cilvēku visapkārt.



šodien man savajadzējās ielīst atpakaļ alā, jo nevar vairs izturēt cilvēku stulbumu.


nutad činčin!

vakarnakt bija darba z-svētku (aha!) pārtijs.


skaisti tie rīti, kad pamosties blakus priekšniecībai..

pirms gada vai diviem mēs visi dzivojām leiputrijā.
iedomātā, bet leiputrijā.
jo bija cerība, ka viss ok uz mūžiem.

un nupat tas visiem visur tutū.

bezrrūpiba ir pazudisi ikvienā, kuru es pazīstu.
pat manī.

visi par kautko noņēmušies stresot - ekoloģija, nauda, ikdiena, cilvēces ignorance, kari, globālā sasilšana, kaunuma utis..


es nez. viss uz bankrotu velk te - uz Zeme.

p.s. "Kas ir bankrots? bankrots ir tad, kad nekā nav."

šodien visu dienu saule.

nopulējām automobīli, uzskrūvējām subwooferi līdz galam un braukājām pa ielām visu pēcpusdienu.

kautkur dziļi sevī apzinos, ka tas, iespējams dumi tā darīt, bet tas nav dumāk, kā vazāties apkārt minišortos caur kuriem izlīdusi visa pakaļa..

p.s. visi mēs te pārelpojušies pavasari, laikam. činčin.

es itkā vairs diezko daudz nedzeru ikdienas, bet šodien ir tā kā vecajos laikos - sastrebts miljons promiļu, sēžot iekš māja, vienatnē.

fuipē kaka, jo rezumējumam jālien pampt un nekāda braukāšana pa mežiem šodien nespīd.

p.s. pagaidām modrs un tā, un apsveru dzērumiepirkumus internetā - velosipēds.

un šovakar vēlreiz pierādījās manis paša sen sludinātā patiesība, ka mēs esam tik veci cik veci ir mūsu pudeles (apelsīnu sulas) brāļi.

tākā pēdējos gados es nemitīgi tusējos iekš divdesmitgadīgo kompānijām, tad arī mana dzīve rit kā divdesmitgadīgam.

varbūt laiks pieaugt,
bet pieaugt ir garlaicīgi.

pieauguši cilvēki pēkšņi neizlemj, ka rudenī jāprasa kompānijai transfērs uz štatiem pieredzes apmaiņai.

pieaugušiem cilvēkiem ir pieaugušu cilvēku darīšanas - kredīti, līzingi, sievas, bērni, mauriņš..
man tādu nav.

tātad - kādēļ gan ne?!!


činčin!