yapons' Friends

Man tēva sievas mamma šodien pastāstīja, ka 08/08 datums skaitās "enerģētiskā" gada 1. diena (nekāda sakara ar kalendāro gadu)- tad esot vislabāk uzsākt jaunu enerģiju plūsmas. Neanalizēšu šo info, jo kāpēc gan.

Šonakt vairs nav enerģijas, lai lasītu šo pētījumu par augšāmcēlušā līķa fenomenu. Taču te tas ir - zinātniski recenzētais "The Revenant on the Threshold" by Elif Boyacıoğlu. Pieķeršos tam šovakar, kad tēva sievas vasarnīcā būšu uzstādījis stavu DIY stereo studiju.

Pirmajā telpā būs ģitāras kombis ar SM58 miķi pie skaļruņa. Restaurēts 1959. gadā PSRS ražotais Lomo 19A19 atradīsies kaut kur tālāk no ģitāras kombja, lai tvertu telpas ambienci. Šis mikrofons ir absolūta leģenda, ar ko man ir gods strādāt, un esmu nenormāli pateicīgs savam kolēģim Ansim, ka varēju izīrēt no viņa šo restaurēto muzeja eksponātu. Kā tas skan? Iztēlojies to PSRS 60-80to kino aktieru balsis- tik perfekti iekapsulētas siltā, taču presentā (presence) "kapsulā", kas reizē reducē skarbas augšējās frekvences ("iebūvēts" dīeseris). Otrajā telpā atradīsies basa kombis ar SM57 mikrofonu pie skaļruņa un latviešu ražotais Blue Encore 300 tvers ambienci. Bļaģ, ko es te daru, man jau sen būtu jāguļ, bet es lielos ar mikrofoniem. Nožēlojami.

* ar "ienīstu" domāta mana emocionāla reakcija "man nepatīk dzīvē sev turēt apkārt cilvēkus, kuri [..]" - es vienkārši ļoti, ļoti nogurstu no viņu klātbūtnes, jo mans fokuss pamana elementus, kas ir absurdi viņu darbos un dažreiz arī domās (bet tas retāk)

"The knowledge is real - it reliably guides action - yet it resists full articulation."

Žans Bodrijārs, viens no ievērojamākajiem franču 20. gadsimta filozofiem, savā 1983. gadā publicētajā grāmatā (spied, lai izlasītu grāmatu) "Simulacra and Simulation" secināja, ka sabiedrība ir tiktāl piesātināta ar simulakriem un cilvēka dzīve - ar sabiedrības konstrukcijām -, ka jebkāda nozīme zaudē jēgu savas bezgalīgās mainības dēļ ("all meaning was becoming meaningless by [simulacrum] being infinitely mutable").

Simulācija - process vai stāvoklis, kurā reālas darbības un procesi tiek aizstāti ar to imitācijām un tēliem, padarot robežu starp patieso un mākslīgo neizšķiramu.

Simulakrs - tēls, kopija vai zīme, kas vairs nekopē reālu objektu, bet gan pastāv kā neatkarīga, pašradīta "realitāte" bez saiknes ar oriģinālu.

Bodrijārs šo fenomenu, kur simulētā lieta/ideja/tēls jeb Kopija rodas PIRMS pašas realitātes/jēgas un tāpēc spēj aizstāt PATIESO, objektīvo realitāti, nosauca par "simulakru precesiju". Izmantojot par piemēru situāciju ar 2 āboliem - īsto un vaska, izdalīsim 4 filozofa secinātās simulakra procesijas fāzes, kur katra tālākā fāze zaudēs savu sasaisti ar simulētā objekta sākotnējo jēgu.

Tātad. Divi āboli = viens īsts, otrs vizuāli perfekts vaska veidojums. Zemāk tiks aprakstītas 4 simulakra procesijas fāzes - sākot no reāla objekta reprezentācijas, beidzot ar kļūšanu par pašas realtitātes avotu.

1. fāze: Realitātes atspulgs. Šajā posmā tēlam vai objektam ir tieša, reprezentatīva saikne ar realitāti. Vaska ābols ir veidots, lai precīzi kopētu dabas radītu ābolu. Tas ir labas ticības tēls - tas neslēpj, ka mēģina būt īsts ābols, un mēs, to redzot, uzreiz saprotam. Redzam skaidru atsauci uz oriģinālo dabas objektu. Tā ir vienkārša imitācija jeb reprezentācija.

2. fāze: Realitātes slēpšana un sagrozīšana (ļaundabīguma elements). Šeit tēls sāk maskēt realitāti. Piemēram, ja kāds restorāns skatlogā izvietotu šādus vaska ābolus, lai radītu ilūziju, ka viņiem ir pieejami perfekti, svaigi augļi, lai gan patiesībā virtuvē visi āboli ir sapuvuši vai to nav vispār. Šajā fāzē vaska ābols jau sāk spēlēt dubultu spēli - tas slēpj patieso realitāti.

3. fāze: Realitātes neesamības slēpšana (Simulācijas sākums). Šajā posmā tēls slēpj to, ka oriģināla vispār nav. Iedomājies, ka selekcionāri un dizaineri izveido ideāla "ābola" 3D modeli, kuram nav nekā kopīga ar reālajiem, šķībajiem un tārpu grauztajiem āboliem dabā. Pēc šī modeļa tiek saražoti miljoniem vaska ābolu. Šajā fāzē vaska ābols vairs nekopē konkrētu dabas objektu - tas kopē ideju par ābolu, kas dabā nemaz neeksistē.

4. fāze: Tīrs simulakrs (Hiperrealitāte) Šeit tēlam vairs nav absolūti nekādas saiknes ar jebkādu realitāti. Tas ir kļuvis par savu paša realitāti (hiperrealitāti). Lai tavs vaska ābols kļūtu par tīru simulakru pēc Bodrijāra, situācijai vajadzētu izvērsties šādi:

Cilvēce ir tik tālu attālinājusies no dabas, ka visi īstie ābeļdārzi ir izzuduši un aizmirsti. Sabiedrība pazīst tikai un vienīgi rūpnieciski ražotus vaska un plastmasas ābolus, kas kalpo kā dizaina elementi un statusa simboli. Cilvēki diskutē par to, kurš vaska ābols ir "autentiskāks" (balstoties uz zīmolu vai spīdumu), pilnībā neapzinoties, ka sākotnēji ir eksistējis kaut kāds bioloģisks auglis, kas auga kokā un puva. Tēls ir pilnībā aprijis un aizstājis realitāti.

Mēs pilnībā esam noslēguši jaunā īso dopamīna šļācienu laikmeta pirmo desmitgadi (padsmitgadi drīzāk). Atpakaļceļa nav, jo šīs lielās shēmas ēnā ir izaugušas divas bērnu paaudzes - cilvēku kopas, kuriem korporācijas un aģenti caur noteiktiem komunikācijas atzariem, mesidžiem, utt. liek justies tā, ka viņi Kaut Ko Dara Lietas Labā. Nē, nē, nē, nē, nē. Viss ir otrādāk nekā tev liek noprast. Tevi dara, kamēr tev liekas, ka tu dari.

Vislielāko enerģijas potenciālu iegūst no idiotiem, kuri upurē sevi voluntāri un "dodas šauties pirmajās rindās" pēc pašu gribas - tie, kuri pirmie ziedos savu cilvēcību, lai mēs varētu labāk simulēt viņus nākotnē; vai simulēt to, ka simulējam viņus (patiesībā pohuj; tur jau tā lieta - pēc 4. fāzes tu vairs nevari noskaidrot patiesību).

Mani neizbrīna nākotnes fakts, ka, ja es darbā nebūšu produktīvs, man sapņos biežāk rādīs kretīniska rakstura reklāmas, kuras būs atslēdzamas tikai ar mana AI dzīves/darba menedžera piekrišanu - un tā tiks dota tikai tad, ja es būšu paklausīgs strādnieciņš un krietns pilsonis globālajā 24/7 online/streamed/simulated sabiedrībā.

Vienīgais, ko cilvēki reāli vari darīt lietas labā, ir ar neprātīgu intensitāti lasīt, lasīt, lasīt, rakstīt, rakstīt, rakstīt un barot savas smadzenes, kā arī apzināt cīņu biedrus, kuri vēlas pieredzēt objektīvo realitāti, neskatoties uz to, ka tā sados pašiem pa dirsu (jā, tas būs ellīgs ceļojums - pārveidot sevi, balstoties uz jauno skaidro skatījumu - bet tas ir jādara, un, jo ātrāk sāksi, jo lielāka iespēja, ka savā īsajā vēžu sagrauztajā mūžā kaut ko arī paveiksi lietas labā).

Izveidot ar domu biedriem komūnu ārpus pilsētas, kur jūs varat labāk īstenot savu realitātes izpratni - varat spēlēt "veco civilizāciju", kur cilvēki, attiecības, lietas, laika ritējums ir kā pirms milleniuma pasaulē, ko vēl nebija cauraudusi ekranētā realitāte, šķietamā realitāte, mākslīgi inscinēti sociāli kari starp atzariem, utt. Es tiešām, tiešām neredzu citu variantu (neizskatu alternatīva simulācijas burbuļa izveidi, jo viss fokuss uz avotu).

Bēgšana no šīs jaunās realitātes būtības pa krāšņās un 24/7 nomodā esošās pasaules nomalēm nevienu nav pestījusi. Nebeidzami maniuplējamā laikmetā. Laikmetā, kur galvenā valūta ir tava uzmanība un no tevis nolaupītā dzīvības enerģija. Jo nolaupot tavu uzmanību pareizi, tu vari attapties, ka visu savu dzīvības enerģiju atdod sūda brāļiem.

Ik pa brīdim cibā uzrodas kaut kādi jaunās paaudzes tēli. Katru reizi, kad redzu viņus te savairojamies, es ieguldu laiku, lai katru no viņiem uzrunātu virtuāli-privāti, rakstot vārdus: “Pis nah. Nevienam tevi te nevajag.”

Ja viņi iztur pirmo emocionālo spriedzi un spēj redzēt cauri šai samākslotībai, es viņus pieņemu klubiņā. Ja ne - viņi var iet bekot.

We have entered an era of hyper-solipsistic* intimacy, where the screen doesn't connect us to the Other, but merely reflects our own inflated sense of self. Love is no longer an act of externalization or vulnerability, but a demand for external validation of one's inherent "specialness".

Romantic relationships have devolved into performative self-absorption. Driven by algorithmic curation, individuals approach love with an unearned entitlement: the belief that their presence alone is the prize, requiring zero friction, zero effort, and zero compromise.

It’s an era of algorithmically induced ego-centrism. People no longer engage with the messy reality of the Other; they inhabit a digital panopticon** where they are both the main character and the sole audience, expecting love to be delivered like a custom-curated feed.

We’ve replaced relational effort with unearned entitlement. Intimacy is no longer built through shared labor, but expected as an innate right—a trophy for simply existing in one's self-proclaimed significance.

* Solipsisms ir filozofiska pārliecība, ka pastāv tikai paša apziņa. Digitālais solipsisms raksturo stāvokli, kurā ekrāni pārvērš pasauli par indivīda personīgo spoguli, liekot citiem cilvēkiem izskatīties pēc fona tēliem;

** Panoptikons - jēdziens atvasināts no 18. gadsimta angļu filozofa Džeremija Bentama idejas par ideālo cietumu- Panoptikonu, ko 20. gadsimtā slavenajā darbā "Uzraudzīt un sodīt" attīstīja Mišels Fuko. Savukārt Digitālajā Panoptikonā centrālais cietuma tornis ir izzudis; tā vietā novērošanas tīkls ir visaptverošs un decentralizēts (kameras, algoritmi, datu ieguve, "pēdas" tīklā, sociālie mediji). Lielākā atšķirība: cilvēki vairs netiek ieslodzīti panoptikonā pret savu gribu — viņi tajā ieiet brīvprātīgi un labprātīgi paši sevi eksponē.

Darbs ofisā ir extended humiliation ritual (turpmāk: humrits). Kāpēc extended? Jo pamatu pamatā humrits ir katra cilvēka ikdiena, kurš lasa ziņas un caur loģiku/saprāta pozīciju cenšas analizēt pasauli, kas ar katru dienu kļūst arvien iracionālāka. Visvieglāk ir vecāka gadugājuma cilvēkiem, jo viņi ir staigājoši zombiji (labākā paaudze un eksplodētāji), kuri pilnībā izauguši pielāgota satura ekrāna ietekmē. Visgrūtāk ir jauniem cilvēkiem, jo viņos vēl nav nogalināta spēja just pasauli līdz kaulam, pieredzēt realitāti ar autentisku prieku un enerģiju (nerunāsim par bedrēm, kuras viņiem ir konstruētas, lai viņi ātrāk sapistos un kļūtu par vergiem-patērētājiem a ļa ("paskat, kādas krāsainas botiņas pa 200 EUR! visi cilvēki uz ielas domās, ka esmu top kekss"). Cilvēki pamatproblēma vispār slēpjas nepārtrauktā, fonā notiekošā analīzē par "Ko šobrīd citi domā par mani?", "Ko padomāja tas cilvēks, kas pagāja man garām un nedaudz noraustījās?". Zāles: sāc neskatīties uz cilvēkiem, kurus tu neekspektē redzēt (garāmgājēs nav tavs cilvēks miljonu pilsētā; viņš ir tava fokusa laupītājs).

Kāpēc darbs ofisā ir humrits? Uzdošu labāku jautājumu - kāpēc printeri, kas pirms 20 gadiem bija ok, tagad ir lielāki mēsli? Ok, lielāka iesp.nopelnīt kompānijai. Taču es zinu, ka pa relatīvi lētu naudu var uzražot relatīvi labu preci. Taču printeros ir iestrādāta sistēma, ka tie vislaik pišas, čakarējas, piš ofisa garu, jo, bļaģ, es tikai gribu izprintēt lapu un miers, pisties dirst uz savu būdiņu, turpināt strādāt. Bet printeris tev parādīs, ka tu esi sūds! Tu neesi pelnījis strādāt ar NORMĀLIEM DARBA RĪKIEM, jo TU NEESI NEKAS! TU ESI SŪDA VĒRTĪBĀ. MĒS ĀTRĀK ATRADĪSM TEV AIZVIETOTĀJU! Iedomājies, viscaur vēsturei cilvēce tiecās perfektēt sevi - uzlabot savus instrumentus, būt efektīviem katrā solī. Bet postmodernajā de-kon-stru-ē ērā lietas ir nedaudz pagrieztas ačgārni.

Spēļu teorijas zinātājs teiktu, ka, kamēr mēs, 99% parastie ierindas cilvēki, spēlējam spēli, kuras noteikumi visām pusēm ir saprotami, tikmēr 1% (tie, kas tur savā azotē lielāko daļu pasaules resursu) spēlē hiperspēli. Hiperspēle no spēles atšķiras ar to, ka viena puse uzskata, ka tā saprot noteikumus, taču otra puse apzināti pirmo pusi tur tumsā par niansēm, lai viņi nespētu to, ko spēj 1% - spēlēties fondu biržās, izmantot banānrepubliku pakalpojumus, lai paslēptu savus patiesos ienākumus, nemaz nerunājot par tādu zemisku netaisnību kā naudas ziedošana cēliem mērķiem. Diez uz planētas vēl ir kāds dalbajobs, kurš domā, ka, kad miljonārs ziedo naudu dzīvnieku glābšanai, viņš to dara ar siltiem nolūkiem? Nē. Viņš to dara, lai iegūtu nodokļu atvieglojumus, kas tiek piešķirti, atkarībā no ziedojuma apjoma. Varbūt vienīgi tāds miljonars būs filantrops no sirds, kurš savu naudu ir ieguvis dzīvē vēlāk un nevis sava dehumanizējošā grainda ietvaros, bet kaut kā citādi - tā, ka ceļā netika izvarots viņa humānisms.

*Bagātākajiem 10% (800 000 000 cilvēki) planētas ZEME iedzīvotāju pieder vairāk nekā 3/4 no visiem planētas Zeme materiālajiem resursiem, atstājot atlikušajiem 90% (7 500 000 000 cilvēki) iespēju sadalīt atlikušos 25% resursu savām vajadzībām. Ir izaugušas vairākas paaudzes jaunu cilvēku, kuri pamatoti nicina bērnu eksplodētāju paaudzi- pirmo paaudzi Rietumos pēdējos 100 gados, kas pasauli nākamajām paaudzēm atstāj nabadzīgāku nekā, teiksim, izcilākā paaudze atstāja viņiem. Par šo pēdējo teikumu es vēl strīdos ar sevi, bet viss pārējais ir teju postpostmodernās ēras komonsenss.

Humriti eksistē uz katra soļa. Humriti ir paredzēti, lai samazinātu pilsoņa pašcieņu. Kāpēc jāsamazina pašcieņa? Jo cilvēks, kurš sevi ciena, ir teju neizskarams. Viņam ir tā nepieciešamā ugunssiena - "Hei, es apzinos to, kas es esmu, to, ko es varu pienest pie galda, tā kā iesaistīties šitajā visā ir zem mana potenciāla un prasmēm."

P.S.
Dies, paldies tev par iespēju strādāt tik burvīgā darbā, kur es varu brīvbrīžos (un to ir daudz) netraucēti attīstīt savas prasmes vai vienkārši pastaigāties pa burvīgo rajonu, pafotografēt mākoņus un ēkas. Man maksā maz, taču ikdienā mana pašcieņa lēnām nenoārdās dažādos humritos - un pat, ja mani kāds klients vēlas pavilkt uz leju, es viņam nedodu šo iespēju, tai brīdī speciāli iztaisnojot stāju, plecus, nostādot zemāku balsi un, ieskatoties klientam acīs, uzdodu jautājumu: "Kas tagad notiek? Pastāsti, lūdzu, kas tagad notiek?"

Ar kādiem vārdiem tu nogalini savu iekšējo bērnu?

Kurus vārdus tu lieto, pēc ko paušanas zūd tava spēja atrasties nepārtrauktā dzīves apbrīnas/svinēšanas stāvoklī?

Mazliet par padomju kičīgāko, grūvīgāko, no vienas puses tumšāko, no citas - gaišāko mūziku pasaulē. Konkrēti par 2 spēka albumiem (power-albums as in "music too huge to be contained within an album - thus universe"). Biedri, esat klausījušies šos 2 albumus? Ja nē - es nevaru ieteikt. Tas ir absurds ieteikt citu universu. Es pastāstīšu, ka eksistē kas tāds, lai brīvā garā varat eksplorēt, ja ir nepieciešamība pēc kaut kā tik Dziļa un Autentiska, un ar mūsu puses tumšo vibrāciju.

Mans top 10 dzīves albums ir ukraiņu grupas IVANOV DOWN 1991.g. albums "BEST URBAN TECHNICAL NOISES". https://www.youtube.com/watch?v=YT2bzJTHgls

Jēzus Svētā Marija - tā mūzika ir absolūtais DADA. Mūzika it kā balstās tādā post-new-wave postpankā, kas nācis nevis no izlaizītā rietumu andergraunda, bet gan visdziļākajiem padomju džungļiem. Tāpēc katra skaņa, katrs vārds - tas ir kā piemineklis pats sev. Šis albums arī ir vienojošais (līdzi kā Slint un Shellac albumi) starp mani un citiem frīkiem, kas mūsu vidē/apriņķī (Daugavieša, L.Ziemeles, Simanoviča, Uģa (resnā alkāna) viens no dzīves definējošajiem albumiem). Džons Pīls bija uz dirsas, kas izdzirdēja šito. Tā mūzika izklausās vienkārši tā, it kā nedaudz rakstīta uz citas planētas. Un te pēkšņi no 16 minūtes izlec tāda dziesma kā "Glaza (eyes)", kur liriskā tēma ir "nekad, nekad neskaties man acīs, nekad necenties izurbties man cauri ar skatienu". Vienkārši tāds blackened experimental post Victor Coy ;D

Ivanov Down albums ir viens no tiem, kur nav tādu dziesmu, kuras gribas izlaist. KĀ VAR DABŪT TĀDAS TEKSTŪRAS UZ ĢITĀRAS?! Kā var dabūt tādu skaņu!?!? GIMMIE GIMMIE GIMME MORE IN MY VEINS. Vnk paklausieties piedziedājumu dziesmai, kas sākas no 24:24. Vnk vāāāāx, kas tās par tekstūrām?! Kas tā par maģiju, bļe :D :D :D

Otrs ir nesen atklātais Ļetova (ex-Pilsoņu Milcija līderis) Егор и Опизденевшие - Сто лет одиночества (1992) - albuma nosaukums "Simts vientulības gadi" (mājiens uz Markesa leģendāro grāmatu - ja kāds to nav izlasījis, arī tikpat obligāta lasāmviela kā šis albums klausāmviela; es vēl tagad atceros tās tirpas, kas nepameta, izlasot pēdējo lapu. Kaut kā īpaši mīlu literatūru, kur pēdējā lapa, pēdējais rakstītais ir kaut kas tāds, kas tevī iegraužas līdz kaulam, līdz DNS dzīlēm un kaut ko tur pieregulē).

Pilsoņu Milicija (Goroždanskaja Oborona) bija eksperimentālais postpanka/noiserock projekts no Sibīrijas (80tie). Savukārt šis jau ir nobriedis Ļetovs - ar nenormāli potentu balsi, vienkārši super asprātīgām lirikām, nedaudz atblāzmas no folka un estrādes (krievi citādāk nevar), taču pamatā visam tas pats pancīgais draivs un enerģija, kas pavadīja visus viņa iepriekšējos ierakstus. Man šis albums labāk palīdz atklāt krievisko dvēseli, ko man ir grūti brīžiem sagremot tāpat, nedzirdot šādus dižgaru piemērus no viņu skolas. Tas liriskums, tas delivery, tas draivs! Vienkārši kaut kas ļoti silts, intīms un patiess. https://www.youtube.com/watch?v=Xvy0IUwSW4k

Nav lielāku sūda brāļu par politiķi un vecu mūziķi, kurš joprojām gozējas savas vecās saules gaismā.