August 21st, 2014

• 8/21/14 03:12 pm
• tad, kad tev galva visbriesmīgāk sāp,
  kad visskumjāk noliecies vītols pār upi pāri,
  kad atkal lapsenes sakož,
  kad izbeidzas jumtam krāsa,
  kad vārtiņi pārāk sarūs un lūst,
  kad vectēvam vārdi no lūpām jānolasa,
  (bet brālis savējos tur),
  kad nogurums piedeg pie pleciem,
  ( ne - pie - skart - ties ! )
  kad vienīgie apavi applīsuši,
  kad aizej basām uz skujaino mežu
  (bet melleņu nav, jo vietējie tantuki
  atkal pirmie pasteigušies),
  kad garšīgais darbā (garšīgie joki) ātrāk par darbdienu beidzas,
  kad acis vakarā sūrst ne jau no darba,
  bet jautājumiem, kurus uzdot grūtāk kā atbildēt,
  (bet kad beidzot saņemies drosmi,
  laiks atkal paspējis pirmais)
  kad gribas tur augšā, uz tūkstošgadīgiem kalniem
  un tik pat veciem ķiršu kokiem paskatīties -
  kā savērpjas milzīgais stumbrs,
  kā laimīgais ķirsis tūkstošreiz izģērbjas krītošos ziedos,
  kā laimīgie ziedi tūkstošreiz krīt prom, un zina, ka ķirsis tūkstošo reizi piedos
  
  tu jau zini -
  to pēkšņo dzestrumu izrauties ārā
  ar ričuku Lubānam apkārt,
  vai pasēdēt smiltīs pie jūras,
  kur, saēdies saulaino zeltu,
  horizonts guļ sarkans kā pūķis,
  (var vakarā noplēst vienu spārnu un kā plāksteri uzlikt tumsai pāri)
  un, būsim godīgi -
  kad vienkārši kompīts uzkāries atkal,
  un gribas gulēt, bet nevar tik ātri
  (darbi, darbi, darbi, trokšņi ārā,
  bet vislielākais troksnis ir pašā)
  
  kad gribas vienkārši gribēt un viscaur lietū slapjam smieties,
  tik ilgi, ka pienāk nākamais lietus,
  kad vienam nekādīgi nepietiek vietas -
  
  piezvani.
  ir nakts, nav zvaigžņu, nāk miegs,
  "kā-iet" kļūst priecīgs
  un pie manis pielipusi šūpuļdziesma.
  
  piezvani tāpat vien.
  
• 2 ......

• 8/21/14 04:47 pm
• tas katram pulkstenim jāredz,
  kā viņš sprēgotās rokās meiteni un tikko izšķīlušos laika apstāšanos nes
  
• 0 ......