Xillia

Viņš bija savādāks, viņš nebija kā citi,
Viņs vienmēr līdzēja, ja raudāji vai kriti.
Tu pieradi, tev likās tā ir jābut,
Tu nedosi neko, bet viņam tev ir jādod.
Viņš deva ar, ko kāroji un alki,
Tu saņēmusi pasmaidīji salti.
Tu prati tikai ņemt, tu nedevi neko,
Un viņam pie tā bija jāpierod.
Tu smējies kopā ar citiem, bet raudāji viņam pie krūts,
Kad slikti, tu viņu meklē, kad labi, tad mūc.
Tu domā tikai par sevi, neviena cita tev nav,
Ja viņš tev kaut ko lūdz, tu saki: "Tev pašam ir savs"
Vienalga ir tev, vai viņš dzīvo vai mirst,
Tu esi sev nelaimīgs - cilvēks bez sirds.

2001.