Xillia

Pazaudēts mirklis,
Ietinies baltajos rožu ziedos,
Un ieslēpies tukšajās vīna glāzēs
Smejas par dzīvi.
Iedziedot dziesmu
Un klausoties pamestā atbalsī
Atkal un atkal cenšas
Iedegt sevī to liesmu.
Skūpsti un glāsti
Samesti kaudzē pie krāsns,
Tik bezgala sausi,
Tie lieliski derēs
Iekuram.
Čuksti un vārdi
Sakļāvuši spārnus
Ietriecas jūrā
Izgaist un mirt.
Jā, varbūt tev taisnība-
Es esmu par savādu, bet...
Tikai tu esi cilvēks
Un tikai tev ir sirds.