Xillia

Ak, Sātan, Sātan, kārdinātāj,
Sātan, Sātan, grēk!
Saki man, no kādas dziras
Tevī ir tāds spēks?

Ik pa brīdim aizliegts auglis
Manā ceļā krīt,
Neesmu spējīgs paiet garām,
Ceru - varbūt rīt.

Tava elpa manu ceļu
Smagā miglā tin,
Simtiem satrakotu zvēru
Man pa pēdām min.

Tava dedzinošā elpa
Man pa priekšu plūst.
Mūžam baltā patiesība
Ogles melna kļūst.

Tava griba manus darbus
Nelietīgus vērš,
Netverams un neparedzams,
Tu kā kalnu vējš.

Sātan, Sātan, tavi zobi
Manu dzīvi grauž.
Atklāj man, no kādas dziras!

(Vienkārši man skauž)