Xillia

Smiltīm nosijāts līkumains ceļš
Mainīgā lāpu gaismā
Uz tavu mīļoto māju ved,
Kas vecuma pielieta plaisā.
Tās dūmaku pelēkās sienās
Kā taciņas rētas stiepjas,
Un, kā apsargādamas ēku,
Blakus nostājušās vecīgas liepas.
Ap drūpošo, trūdošo jumtu
Sulīgas efejas vijas
Un putekļu klātajos logos
Tumsa ar gaismu mijas.
Mani čukstošie, nedrošie soļi
Jaucas trīcošiem sirdspukstiem.
Vējš iemeties tumšajā dārzā
Biedē ar naksnīgiem čukstiem.
Čīkst slēģi, klaudz durvis, vaid aka,
Tas viss mani baida un biedē.
Mēness sirpis, kā pakārts par sodu,
Mirdz ieķēries kārnajā priedē.
Sikspārņi sarkanām acīm
Pār manu galvu smiedamies trauc.
Aizcērtas elpa - es dzirdu
Mežā vilku bars kauc.
Es pastiepju roku un saku:
"Nāc pretī un pasniedz man roku!
Es atnācu apciemot, draugs,
Tevi, savu mīļoto spoku."

Slīkstot ģitāras skaņās
Glābos pie taviem vārdiem,
Bet sadegu spēcīgās liesmās
Tavu sāpīgo sajūtu sārtā.