Xillia

Uguns vējā.

Sirds mana satraukusies sitas, sitas, sitas,
Tik ļoti, ka man strauji paliek bail,
Jo pēkšņi savā tumšā ceļā ieraudzīju,
Cik sppži tava karstā uguns gail.

Un lēniem soļiem es pie tevis eju,
Kaut mana sirds man klusi pavēl skriet.
Un manām acīm arī pēkšņi liekas,
Ka uguns manas elpas vējā dziest.

Ko darīt man, es esmu vējš, tu uguns
Un tik bez manis vari dzīvot tu.
Cik grūti ir man skatīties uz tevi,
Bet apkārt iet ar lielu līkumu.

Es gribu apstāties un ilgi tevī vērties,
Bet nav, kas mani apstādināt spētu.
Nav viegli spēlēties ar tavām liesmām,
Vēl grūtāk noķert kailām rokām vēju.

Bet citreiz uguns tiekoties ar vēju
Vēl lielāka un varenāka aug.
Un tāpēc mūžīgi es ticēšu, ka kādreiz
Arī ugunij ar vēju tikties ļaus!

13.09.2002