Kāpēc es nevaru ...?
Kāpēc es nevaru noķert sauli un sasiet tās zeltainos staru matus divās garās bizēs, un ar tumši sarkanu zīmuli uzzīmet plati smaidošu muti ? Paņemt viņu aiz rokas, apsēsties uz akmens un pastāstīt nedaudz par sevi ...
Kāpēc es nevaru pavasara sulīgo zāli izķemmēt kā zaļus mīļotā cilvēka matus, noglāstīt un iepīt tajos kādu krāsainu lenti? Sabužināt tos un noslaukot rasu no viņas lapām pastāstīt nedaudz par sevi...
Kāpēc es nevaru izplūkāt mākonim pelēkās pūkas un iemest tās jūrā, lai peld? Sakārtot mākoni kārtīgās krokās, ietīties tajā, kā milzīgā segā ar zeltītu saules drupaču maliņu, piespiest vaigu pie viņa sāniem un pastāstīt nedaudz par sevi ... Kāpēc es nevaru skatīties jūras tumšajā ūdenī, neredzot sevi, un ielecot jūrā, palikt par jūru pati ? Iegrimt tās viļņos un iznirt, iegrimt un iznirt, un atkal, un atkal no gala ... Skaitīt tās viļņus līdz sajūk tie visi par vienu, un skaitīt vēlreizi ... Iegrimt tās sudrabainajos putu vilņos saplūst ar viņiem un pastāstīt nedaudz par sevi ...
Kāpēc es nevaru ieelpot vēju tik dziļi, ka pati paceļos spārnos? Ļauties viņa glāstiem un klausīties viņa balsī stundu pēc stundas ... Satvert viņu un sasildīt savās plaukstās, apskaut viņu un lidot līdz' kaut uz pasaules otru malu... Ieķerties viņa piedurknē, pacelties pāri visam un pastāstīt nedaudz par sevi ...
Kāpēc es nevaru noķert zibeni aiz astes, tik karstas un kvēlojošas, kā ogles, uzrauties līdzi debesīs, smieties līdzi pērkona dārdiem, paņemt saujā lietus lāses un sauju pēc saujas mest tās zemē ? Piekļauties zibens šautrai un milzīgā ātrumā skriet pretī zemei, ietriekties kādā kokā vai tornī, un tad atkal mesties uz debesīm pie enģeļiem un pastāstīt nedaudz par sevi ...
Kāpēc es nevaru apskaut uguni kā savu māsu, noglāstīt viņas pieri ar savu plaukstu, satvert viņas roku savējā ? Sēdēt blakus klusējot, skatoties viena uz otru un saprast, un zināt to, ko nezina neviens ? Zināt to, ka mums nav nekā dārgāka un mīļāka vienai par otru . Kāpēc es nevaru satvert viņu un dziedot dziesmiņu iemidzināt kārtīgā bērna miegā ? Kāpēc es nevaru mīlēt tik karsti kā uguns deg; sadegt un palikt par saujiņu gaistošu pelnu un gaistošiem dūmiem? Kāpēc es nevaru viņu paņemt uz pleciem un kailiem kā tikko dzimušiem bērniem skriet jūrā peldēties un pastāstīt nedaudz par sevi ?
Kāpēc es nevaru smieties kā bērns, tik atklāti un sirsnīgi, smieties par sauli un zemi, par dienu un nakti? Kāpēc es nevaru skatīties bērna nevainīgajām acīm uz visu pasauli, nezinot, kas ir ļaunums un naids, sāpes un vilšanās ? Kāpēc es nevaru paņemt savu bērnības mīļāko lelli, ielikt klēpī, un pāris klusos un mierīgos vārdos pastāstīt nedaudz par sevi?
Tāpēc, ka esmu tikai cilvēks.. tikai un vienīgi cilvēks...
Kāpēc es nevaru pavasara sulīgo zāli izķemmēt kā zaļus mīļotā cilvēka matus, noglāstīt un iepīt tajos kādu krāsainu lenti? Sabužināt tos un noslaukot rasu no viņas lapām pastāstīt nedaudz par sevi...
Kāpēc es nevaru izplūkāt mākonim pelēkās pūkas un iemest tās jūrā, lai peld? Sakārtot mākoni kārtīgās krokās, ietīties tajā, kā milzīgā segā ar zeltītu saules drupaču maliņu, piespiest vaigu pie viņa sāniem un pastāstīt nedaudz par sevi ... Kāpēc es nevaru skatīties jūras tumšajā ūdenī, neredzot sevi, un ielecot jūrā, palikt par jūru pati ? Iegrimt tās viļņos un iznirt, iegrimt un iznirt, un atkal, un atkal no gala ... Skaitīt tās viļņus līdz sajūk tie visi par vienu, un skaitīt vēlreizi ... Iegrimt tās sudrabainajos putu vilņos saplūst ar viņiem un pastāstīt nedaudz par sevi ...
Kāpēc es nevaru ieelpot vēju tik dziļi, ka pati paceļos spārnos? Ļauties viņa glāstiem un klausīties viņa balsī stundu pēc stundas ... Satvert viņu un sasildīt savās plaukstās, apskaut viņu un lidot līdz' kaut uz pasaules otru malu... Ieķerties viņa piedurknē, pacelties pāri visam un pastāstīt nedaudz par sevi ...
Kāpēc es nevaru noķert zibeni aiz astes, tik karstas un kvēlojošas, kā ogles, uzrauties līdzi debesīs, smieties līdzi pērkona dārdiem, paņemt saujā lietus lāses un sauju pēc saujas mest tās zemē ? Piekļauties zibens šautrai un milzīgā ātrumā skriet pretī zemei, ietriekties kādā kokā vai tornī, un tad atkal mesties uz debesīm pie enģeļiem un pastāstīt nedaudz par sevi ...
Kāpēc es nevaru apskaut uguni kā savu māsu, noglāstīt viņas pieri ar savu plaukstu, satvert viņas roku savējā ? Sēdēt blakus klusējot, skatoties viena uz otru un saprast, un zināt to, ko nezina neviens ? Zināt to, ka mums nav nekā dārgāka un mīļāka vienai par otru . Kāpēc es nevaru satvert viņu un dziedot dziesmiņu iemidzināt kārtīgā bērna miegā ? Kāpēc es nevaru mīlēt tik karsti kā uguns deg; sadegt un palikt par saujiņu gaistošu pelnu un gaistošiem dūmiem? Kāpēc es nevaru viņu paņemt uz pleciem un kailiem kā tikko dzimušiem bērniem skriet jūrā peldēties un pastāstīt nedaudz par sevi ?
Kāpēc es nevaru smieties kā bērns, tik atklāti un sirsnīgi, smieties par sauli un zemi, par dienu un nakti? Kāpēc es nevaru skatīties bērna nevainīgajām acīm uz visu pasauli, nezinot, kas ir ļaunums un naids, sāpes un vilšanās ? Kāpēc es nevaru paņemt savu bērnības mīļāko lelli, ielikt klēpī, un pāris klusos un mierīgos vārdos pastāstīt nedaudz par sevi?
Tāpēc, ka esmu tikai cilvēks.. tikai un vienīgi cilvēks...