Xillia

Es vēlos kamīnu pielietu pilnu ar liesmām,
Sapņus, kuri nemirst, kad piepildās.
Es vēlos smejoties skatīties sejā briesmām
Un nedaudz bailes, kas pārņem, kad apmaldās.

Es vēlos saprast vēju, kāpēc tas klejo,
Palikt par pūku un klusi aizlidot līdz.
Es vēlos mācēt smieties, kad jūtu : sirds melo.
Un zināt, kāpēc Tu tomēr nepalīdzi..

Netici, uzmanies! Smiekli - tie atkal melo...
Izmisums laužas uz āru neprātā drebot.
Nakts, nē, tā ir diena !!! Melna kā enģeļa nāve.
Apreibusi tā, manas izbailes dzerot...

Ietrīcas plaksti, nolaižas acīm pāri,
Klusums tik smejas ļauniem smiekliem par mani.
Es aizveru acis, paslēpjos. Izliekos neesam...
Pasaule smejas. Tu.. ? Tu arī to dari.

Klusums un smiekli. Smiekli un klusums. Kas ļaunāks ?
Kā viens, tā otrs manu dvēseli grauž.
Lūpas smejas ! Savelkas smaidā, kā vienmēr.
Tikai mans skatiens manu nespēku pauž.

Es smejos līdzi, smejos, cik vien man spēka,
Smiekli tā sāp, bet uzlieku sejai šo masku.
Lai visa pasaule, nesaredzētu mani
Un mani pašu nekad, nekad nesaprastu.

Jā, man ir bail... es zinu, ka zini.. Vērts noliegt ?
Bail man ir beidzot skatīties dzīvei acīs,
Ja nu dzīve ar mani nemīlot pēkšņi
Manas dvēseles dzīlēs indi slacīs...?

Es nezinu, vai godīgi ir rakstīt-
Tu nekad neuzzināsi, ko gribēju tev sacīt...
Bet lai nu paliek, kas bijis - bijis.. viss
Tik gabaliņš no sirds ir atkal izdzisis...