Xillia

Mana pasaule saraujas maza maziņa.
Paslēpju plaukstā.
Sažņaudzu pirkstus cieši, tik cieši,
Ka sagribas raudāt.

Tik melna un ļauna tā palikusi
Kauns rādīt citiem,
Bet ceru, ka neviens to nesaskatīs
Caur maniem sakļautjaiem pirkstiem.

Aiziešu viņu sadedzināt,
Sākšu dzīvot no jauna.
Lai pašai uz sevi paskatoties
Nebūtu jāsarkst no kauna.

Mana pasaule, mana pasaule...
Sarkanas liesmas krāsos...
Manas pasaules degošās asinis
Sniegā baltajā lāsos.