Xillia

Es nezinu vai es dzīvoju sapņu pasaulē... Es vienkārši izbaudu mirkļus, kamēr vēl varu. Bērni pieaug. Es nevēlos pieaugt. Es gribu priecāties un būt laimīga, skatoties, kā krīt sniegs, kā pulsē jūra, kā plaukst pumpuri, kā vējā mētājās kaijas! Es gribu būt laimīga par to vien, ka es esmu, ka man ir mājas, ka es smaidu, ka man apkārt ir tik daudz cilvēku. Es vēlos priecāties, par mēnesi, par nakti, par miglu, par rasu, par sajūtām, kas pārņem, ka tu saproti, ka tev ir dots tik daudz !!!
Kad cilvēks pieaug, viņam vajag daudz vairāk par ko priecāties. Tikai bērns māk priecāties par tādām it kā pašsaprotamām lietām.
Es esmu vēl bērns. Man bail šo bērnu sevī pazaudēt...