Meli sev.

Tue, 17 Jul 2012 22:04:06 GMT

Nesaprotu, kā var sieviete gūt kaifu no anālā sexa. Izdabāšana vīrietim, nekas vairāk.

Thu, 07 Jul 2011 21:18:26 GMT

Iztrūkuma trauksme.
Tik ļoti pietrūkst, ko samīļot, ka atkal velk uz pierīšanos.

Sun, 29 May 2011 00:48:57 GMT

Gribu staigāt rociņās visām vasaras naktīm cauri.
Ļoti, ļoti, ļoti.
Bet es negribu kārtējo reizi būt drosmīgāka vai stiprāka, vai pārliecinātāka, vai vienalga kādā veidā pārāka.
Gribu, lai tā roka, kas tur manējo, būtu stiprāka.

Tue, 03 May 2011 23:00:59 GMT

Man sagādā baudu izturēties labi pret cilvēkiem, kas man darījuši pāri un paši to apzinās. Jo tad viņi mokās sirdsapziņas pārmetumos, kas varētu būt līdzvērtīgi tam, kam viņi izgrūduši cauri mani. Beigās sanāk diezgan nežēlīgi, bet vienkārši būt ļaunai būtu pārāk prasti un elementāri.

Fri, 11 Mar 2011 19:51:42 GMT

Kāpēc vienmēr ir tā, ka es zaudēju interesi par vīrieti, tiklīdz ar viņu pārguļu?
Man tā ir augstākā intimitātes pakāpe, bet pēc tam šķiet viss tik tukšs. No pieskārieniem vairs negriežas galva, skūpstoties vēders vairs nesasienas mezglā. Viss pēkšņi kļūst tik parasts.

Viņš ir tik jauks. Rūpējas un ir izpalīdzīgs. Mīļš.
Bet vakar viss pēkšņi salūza un liekas viņa par daudz.

Tue, 01 Feb 2011 16:38:55 GMT

Nedēļa bez ēšanas. Šodien bieži sāk reibt galva un brīžiem rokas un kājas liekas ļoti smagas.
Mērķis - nomest zem 60.
Ēšanas priekus piegriežu līdz brīdim, kad būs pietiekami sakarīgs laiks skriešanai.

Wed, 15 Dec 2010 20:57:48 GMT

To vajadzēja dzirdēt, kāds klusums iestājās kompānijā, kad es sarunu biedram neticīgi pajautāju: "Tu gribi teikt, ka nekad neesi gribējis nomirt?!"

Sarkana nagu laka ir seksīga.

Tue, 14 Dec 2010 22:52:54 GMT

Atkal ir saules pinums pilns ar agresīvu enerģiju, gribas aiziet uz klubu un dejot nekautrīgi kā grūpijai un barot savu ego ar tikpat nekautrīgiem skatieniem. Spēlēties, kaitināt, kārdināt un neļauties. Ļaunprātīgi izmantot to varu, kas sievietei ir dota pār nosiekalojušos vīrieti.
Mīlestības atdošana strādā ideāli kā plānots. Vairākas iztrūkstošas atbildes ir aizcirtušas šīs slūžas ciet un es vairs īpaši nealkstu viņu redzēt. Prāts atvēsinājies līdz nulles temperatūrai un es vairs neskriešu satikties pie pirmās izdevības. Es negribu kādam dot pār sevi tik lielu kontroli.
Gudri psihologi skaidrotu, ka agresija un vēlme kaitināt un spēlēties ar vīriešiem ir sublimējusies neatbildēto signālu enerģija. Viņiem droši vien būtu taisnība.

Thu, 09 Dec 2010 04:53:35 GMT

"un, Ksenij, tu esi īpaša.. vot tu esi īpaša!!"
Dažreiz gadās, ka tas, kas sākumā likās kļūda, vēlāk izrādās nenovērtējams. Ar mačo tipiņiem man kaut kā parasti beigās sanāk tā, ka, ja viņiem izdodas mani atlauzt, vēlāk paliek kaut kāda īpaša saikne. Gan viņiem pret mani, gan man pret viņiem. Dažreiz vajag sev pielaist klāt arī tādu kā to puisi pirms gada, kurš var dabūt un paņem jebkuru ar ļoti retiem izņēmumiem. Kad tāds skaistuļu mīlētājs pasaka, ka tu bez kosmētikas izskaties mīlīgi, un citā reizē atzīstas, ka esi viņu līdz sirds dziļumiem ar kādu savu spontānu rīcību saviļņojusi, kļūst mazliet mazāk bezcerīgi ap sirdi.
Citādi es pati sev liekos auksts zombijs bez sirds.

Sun, 05 Dec 2010 01:37:57 GMT

Mācos mīlēt bez atbildes. Dot, negaidot neko pretī. Nē, es tiešām neko negaidu pretī, jo tā vairāk ir platoniska mīlestība - gribu būt labs draugs, bet ne mīļākā. Šo mīlestību gribas izslimot kā vējbakas - atdot tam, kam tā pieder, un ar laiku tā pati mierīgi novelsies no sirds kā tāds olis, nevis ilgi mani mocīs. Mācos būt patstāvīga un pastāvīga savās emocijās un neļaut, lai tās ietekmē. Nevis skumt vai apvainoties par kādu vēsu atbildi uz vēstuli vai neatbildētu īsziņu, bet pieņemt, ka tā vienkārši ir.
"I'll be there for you" - apmēram tā.

Kādu laiku.

Fri, 03 Dec 2010 23:12:22 GMT

Līdz šim esmu vairākas reizes pārliecinājusies, ka vienaldzība ir viss, kas pasaulei vajadzīgs. Un tomēr es kāpju atkal un atkal uz tā paša grābekļa - negribēdama būt "vidējais zāģējošais latvietis", cenšos pateikt to, ko domāju, ne tikai tad, kad domāju sliktu, bet jo īpaši tad, ja domāju labu.
Nu, nevajag cilvēkiem uzticēties, nevajag.

Tue, 30 Nov 2010 03:03:48 GMT

Esmu kļuvusi par tādu personu, kādas man agrāk tik ļoti riebās - skeptiska un emocionāli tukša. Manī ir daudz brīvas vietas, kuru es aizstūķēju ar kartupeļiem un pelmeņiem, kā rezultātā man ir astoņi lieki kilogrami. Nebūtu man izklaides ar diviem pirkstiem, būtu visi astoņpadsmit un vairāk.

Mon, 22 Nov 2010 14:05:34 GMT

Patīk tā sajūta, kad mani "apēd ar acīm". To var sajust kā sīkas, asas sniegpārsliņas uz ādas un iedod baigo tonusu.

Mon, 22 Nov 2010 01:59:02 GMT

Ja es būtu džeks, es tagad sēdētu bārā pie ceturtā tukšā alus kausa un meklētu kašķi ar kādu uzkačātu urlu, kas man sadotu pa muti un tā atspārdītu, ka trīs dienas čurātu asinis.
Tas tāds īpatnējs blakusefekts šādiem stāvokļiem - gribas, lai sāp fiziski. Nu, vismaz dzīva sajustos.
Bet meitenes diemžēl neviens nesit un viņām nepiestāv staigāt piekautām ar lukturi zem abām acīm.

Iespējams, nelaime ir tajā, ka es tiešām cilvēkiem redzu cauri un pārāk ātri spēju novērtēt, cik interesanti, sakarīgi un saderīgi spētu pavadīt ar viņiem laiku. Kā par nelaimi, arī īslaicīgi romāniņi mani neinteresē.

Sat, 20 Nov 2010 06:05:53 GMT

Pēdējā laikā bieži uznāk dusmas pret māti, kaut arī mūsu attiecībām vajadzētu būt vienkārši ideālām, ņemot vērā, ka tiekamies ne biežāk kā pāris reizes gadā.
Man besī viņas audzināšana, ar kuru es tagad nevaru tikt galā. "Nedari otram to, kas nepatīk pašai." "Padomā, kā jutīsies pārējie." "Citi taču skatās!"
Oi, nu es esmu izaugusi par labu meiteni, paldies - nevienam liekas problēmas neradu, sāpes pasaulē nevairoju un visādi citādi esmu diezgan patīkams cilvēks, bet NELAIMĪGS. Māte ir iemācījusi, kā dzīvot saskaņā ar citu vēlmēm, bet cīnīties par savējām man tagad ir jāiemācās pašai. Un tas ir tik fucking grūti, kad jau kopš apziņas pirmsākumiem automātiski iegājies domāt par to, kā citi jutīsies, iztēloties viņu emocijas un, nedod die's, sarežģīt kādam dzīvi. Un vēl taču nedrīkst aizmirst - ko cilvēki padomās?!

Dirsā šito audzināšanu. Gribu būt normāla, veselīga egoiste. Pajāt.

Tue, 16 Nov 2010 22:26:31 GMT

Jau kuro dienu drausmīgs depresīvisms un nelaiž vaļā. Grūti uztvert lietas vieglāk ar tik smaguma pilnu sirdi.
Jāiet uz aptieku pēc padoma. Nezinu, kā citādi sev palīdzēt. Cilvēki nespēj, varbūt ķīmija spēs.

Tue, 16 Nov 2010 18:23:28 GMT

Sapņot vai nesapņot?
Ticēt vai neticēt?
Tādi jautājumi mani nodarbina pēdējā laikā pārāk bieži - katrs atsevišķi un visās iespējamajās kombinācijās. Un par visām iespējamajām dzīves jomām.
Sapņot bail, jo tad ir jāviļas, jo ilūzijas mēdz būt nereālas.
Bet, jo vairāk slāpē tos sapņus, jo stiprāki tie atgriežas.

Es Tevi tik sīki esmu izfantazējusi, ka Tu sen jau vairs neesi reāls - Tu esi tik ideāls, ka pat tad, ja mēs kādu dienu pa īstam iepazītos, es kā sālsstabs stāvētu, brīnītos un būtu tik pārsteigta un satraukta, ka nespētu jēdzīgu vārdu pārspļaut pār lūpu.

Tue, 09 Nov 2010 23:30:48 GMT

Nekas daudz jau cilvēkam nav vajadzīgs - prāts, sirds un mugurkauls.

Fri, 29 Oct 2010 03:03:43 GMT

Šovakar vienā bārā satiku smuko puisi, kuram vienreiz garāmejot adresēju smaidu, un kopš tā laika vienmēr, kad sagadāmies vienā telpā, es jūtu neatlaidīgus skatienus un šķietami nejaušu būšanu kaut kur tuvumā. Viņam ir skaisti, melni, izspūruši mati un ieslīpas mandeļveida acis. Un viņš vispār ir glīts, bet es māku tikai dažreiz paskatīties un neko vairāk. Es neprotu flirtēt ar vīriešiem, kuri man patīk. Man likās, ka tā ir tikai tīņu gados - jo vairāk cilvēks patīk, jo grūtāk to viņam parādīt, kur nu vēl atzīties. Mokos es, mokās viņš un tā mēs nekad nesatiksimies.
Vēlāk satiku vēl vienu puisi, ar kuru ir līdzīgi - skatieni un viss. Tas laikam ir patoloģiski. Man liekas, ka viņš vizuāli ir līdzīgs manai bijušajai un līdz šim ilgākajai mīlai.

Ai, nafig tos vīriešus.

Tue, 26 Oct 2010 23:41:24 GMT

Šķiet, es šovakar sapratu, kas notiek.
Es augu. Pienācis lūzumpunkts starp jaunu meiteni un pieaugušu sievieti. Nevar vairs tā turpināt - apaļām acīm brīnīties par pasauli, ļauties katrai straumei, lai nes, kur pagadās. Ir pienācis laiks, kad viss ir pārstājis notikt pats no sevis un ir jāizdara pašai savas izvēles, lēmumi. Lūk, no kurienes tās paralizējošās bailes. Jo mani vairs nesaudzēs. Tie laiki ir garām. Ir jāmostas, jāceļas, jāiet, jādara un jādomā par sevi un par tiem, kas nāks.

Thu, 21 Oct 2010 00:06:08 GMT

- How come you don't have a boyfriend?
- Well, guess I haven't found one yet.
- Those latvian guys must be crazy to miss a girl like you.
- Why do you think that the problem is with them?
- ??
- Huh, never mind. Love's for brave hearts only.

Thu, 14 Oct 2010 02:01:11 GMT

Jāiemācās atšķirt kaislību no mīlestības. Pirmā ir iznīcinoša un spēcīga uguns, kas pakļauj, bet, kad tā izplēn, vairs nav glābjama. Otrā balstās pavisam citās vērtībās, ir kopjama, saudzējama, laistāma un apčubināma kā tāda eksotiska puķe.
Vēl pirms dažām dienām domāju par to, ka gribu satikt cilvēku - svētkus. Tik neprātīgi iemīlēties, ka vienam bez otra negribas ne ēst, ne gulēt, ne elpot, un katra tikšanās reize būtu vēl grandiozāka par Jaungada nakts salūtu Londonā un Ziemassvētkiem, kopā ņemtiem. Es vēl nenorakstu iespēju, ka ar mani tā varētu notikt, un man gribas ticēt, ka uguni un puķes ir iespējams savienot. Bet pagaidām sirdī ir nomācošs kapa klusums. Ir kaut kādi vārti, kas neveras vaļā un neļauj nevienam piekļūt tuvāk. Esmu pārāk piesardzīga. Ja tā padomā, man nekad nav bijušas klasiskas, ilgstošas attiecības ar randiņu periodu, maigu iepazīšanu, nesteidzīgu atvēršanos un vienam otra atklāšanu. Ir bijusi tikai uguns un pie saknes nocirsti pumpuri.
Tagad, kad pie apvāršņa ir parādījies vīrietis, kas jau kuro reizi divu gadu laikā neatlaidīgi sakās, ka gribētu mani precēt, es beidzot sāku domāt - varbūt pietiek lauzties, raustīties un pārstāt paniski bēgt no visa. Varbūt, ja es sāktu stādīt, laistīt un kopt šo puķi, iedegtos arī kāda liesmiņa, kuras man pret viņu nav. Ielaidu šādu domu sirdī un tagad ir interesanti pašai sevi vērot no malas un pētīt, cik nenormāli prātīgi un uzmanīgi es attiecos pret pašu domu vien, it kā gatavotos bez drošināšanas staigāt pa virvi virs bezdibeņa.

Tue, 05 Oct 2010 20:01:24 GMT

Mēs nejauši satikāmies ballītē. Pelēkā, piesmēķētā telpa bija pilna ar maniem draugiem, dažiem viņa draugiem un daudz svešiniekiem. Es biju savā labākajā elementā - nemierīga, kustīga kā uzgriežamais vilciņš, ar izaicinošām dzirkstelītēm acīs. Neprātīgi dejoju, skaļi smējos, runāju, ķircināju, provocēju apkārtējos un ik pa laikam mūsu skatieni sastapās, apmainoties noslēpumiem.
Pusčetros no rīta es devos projām, viņš sēdēja viens pats un smēķēja, kad piegāju atvadīties. Es zināju, ka nākamā tikšanās vai nu pienāks pēc ilga laika, vai nepienāks vispār. Pieliecos, iečukstēju viņam ausī: "Atvaino, bet negribu nožēlot, ja to tagad neizdarīšu," un nebrīdinot maigi noskūpstīju viņu uz lūpām. Viņš nekavējoties pievilka mani tuvāk un atbildēja skūpstam, tas ievilkās. "Ja tas tūlīt nebeigsies, es tevi aizvilkšu uz tualeti un tur notiks sliktas, sliktas lietas," un mani zobi viegli iecirtās viņa ausu ļipiņā.

Tad es pamodos.

Kā es varu zināt, ka vispār pastāv tāda mīlestība, pēc kādas ilgojos, ja nekad tādu neesmu saņēmusi?

Sun, 03 Oct 2010 22:59:59 GMT

Varbūt ir pienācis laiks pārstāt dzīvot ilūzijās, ka abpusēja mīlestība un saskaņa pastāv. Viens vienmēr mīlēs vairāk, nekā otrs, un tas otrais vienmēr būs tāds kā izmantotājs, kas vienkārši atļaus sevi mīlēt. Gribu būt godīga pret cilvēkiem, nemelot viņiem. Es varētu un man būtu, kam ļauties, ja gribētu vienkārši kādu sev blakus, bet es zinu, ka vienīgais, ko varētu dot pretī kādam, ko nemīlu, būtu sūdīga attieksme, ne tāda, kādu būtu pelnījusi mīloša sirds. Es nespētu Tev atlicināt tik daudz laika, cik Tu gribētu, un vienmēr, kad mēs no rīta pamostos kopā, es justos kā pretīga mele. Es melotu Tev katru reizi, kad skūpstītu un kad izģērbtu Tevi, un es nekad neteiktu, ka ilgojos pēc Tevis, kad mēs ilgi neredzētos, jo es nespētu mums abiem tā samelot. Draugi, ģimene, darbs, izklaide, pat bezjēdzīgi vakari vienatnē ar sevi vienmēr būtu pievilcīgāki par laiku Tev blakus. Es Tev piezvanītu tikai tad, kad būtu skumji, bet savās skumjās es ar Tevi nedalītos. Arī priekos tikai paretam - tad mums paretam būtu ilūzija, ka esam laimīgi kopā. Es ļautu Tev būt savam plāksterim un visu paturētu sev, ieskaitot Tavu neatbildēto mīlestību. Vai tas tiešām būtu tas, ko Tu vēlies? Vai Tu tiešām domā, ka spētu ar laiku mani pieradināt, atkausēt, likt sevi iemīlēt? Vai Tu būtu gatavs mani ienīst tikpat stipri, cik mīlēt? Vai Tu būtu gatavs nejusties laimīgs līdzās cilvēkam, kuru vēlies visu sev vienam?
Es zinu to sajūtu. Un to es nenovēlu nevienam, kur nu vēl mīlošai sirdij. Neesmu satikusi cilvēku, kuram spētu tā darīt pāri, pat ja tas to ļoti vēlētos. Piedod. Lūdzu, lūdzu piedod. Tu man pārāk patīc, lai spētu tā izrīkoties, bet ne tik ļoti, lai atvērtos un atdotu Tev sevi līdz pēdējam sirds nostūrim. Mazāk nav vērts. Lūdzu, lūdzu, piedod.

Sun, 03 Oct 2010 02:47:15 GMT

Šķiet, ka atkal ir sasniegta tik dziļa bedre, ka no tās pati saviem spēkiem netikšu ārā. Gribas jau tagad nakts vidū aizrakstīt vienīgajam cilvēkam, kas manī pa īstam klausās - tam, kuram es par to maksāju. Grūti paciesties līdz rītam un tad vēl pāris nedēļas, kamēr viņai atradīsies laiks priekš manis. Es jūtu, ka šoreiz tas viss pats no sevis nepāries.
Nevienam nav vajadzīgi tādi smaidīgie, jaukie cilvēki. Atkal.

Un vai tas ir normāli, ka man automātiski izsauc nelabumu tā iPhone paaudze, kas visur durvis sper vaļā ar kāju?