Visās malās šeit ir mobilie telefoni. Labi, tie gan ir no Nokya vai Upple, bet tas nav svarīgi. Tāds ir katram un ne tas sliktākais. Esmu redzējis atveramus Apple telefonus un visādus skārienjūtīgos. Telefona bakstīšana ir ķīnieša laika pavadīšanas laiks. Vai nu tu gaidi autobusu, vienkārši tāpat sēdi zemē vai arī esi mana asistente skolas stundās,  obligāti ir jāparokas telefonā. Daudzi no telefoniem arī čato un dažreiz liekas, ka tas ir galvenais komunikācijas līdzeklis. Telefonos arī ir pilns ar aplikācijām un visbiežāk redzu viņus izmantojam vārdnīcu. Katru otro dienu man pienāk hieroglifi no telefonu kompānijas. Es neko nesaprotu un atliek tikai cerēt, ka viņi nav nolaupījuši manu pirmdzimto un neprasa izpirkumu maksu (ja arī tā ir, variet viņu paturēt.) Bet tas ir tas mazākais...

Šķiet, ka viņi visi ir izsalkuši pēc kontakta ar citu cilvēku (jo to šeit ir maz, ne?) Grafiti vietā uz sienām ir telefona numuri. Kad bijām īsu laiku Pekinā, redzējām telefona numurus sarakstītus uz zemes (uz ķieģelīšiem/flīzēm) un nesapratām, kāpēc. Es izdomāju, ka tie varētu būt attiecīgā kvartāla prostitūtu numuri. Zinu, ka katrs mēra pēc savas samaitātības pakāpes, bet atceroties, kas tika rakstīts klāt pie šiem numuriem Latvijā, mans minējums nav arī nemaz tik nepamatots. Nezinu vispār šo numuru māniju, bet tāpat kā Latvijā katra nepieskatītā siena ir apķēpāta, tā arī te.


63 smaidīgi ķīnieši gaida tavu zvanu.