Lidostā ieradāmies trijos, lai viss būtu laicīgi. Cilvēki ļoti maz, un tie paši guļ kur katram gadījies nokrist. Visi, kas nebija aizmiguši, runāja pieklusināti, it kā atrastos svešu cilvēku guļamistabā un negribētu traucēt. Vienīgā izteikti aktīvā radība bija viena tantīte, kura sēdēja uz Check-in svariem, lai tikai būtu pirmā, kad Check-in atvērsies un sāks strādāt. Ja līdz tam viņa meta niknu skatienu virsū visiem, kuri gāja garām, tad mirklī, kad mēs pa draugam tikām pirmie piereģistrēti, viņa uz vietas izkūpēja. Nezinu, varbūt. Lai nu kā, pēc tam redzēta vairs nebija. Sagadīšanās? Domāju, ka ne. Varbūt vienkārši apvainojās un aizgāja mājās...
Nolīdām pirmajā stāvā un atklājām interesantu faktu - cilvēki kaut kā sarāvušies guļ uz soliņiem, kamēr blakus neaizņemti plati guļamsoli. Ātri rādījām mācību un iekārtojāmies tajos. Naktī lidostā tiek laistas nomierinošas nakts skaņas un tad sēdēt un skatīties ārā naktī uz lidmašīnām ir vienkārši fantastika. Atradām žurnālu "kapitāls", kurā varēja lasīt rakstu par zelta rezervju izplūšanu no Latvijas. Pēc īsa laika jau pa lietu skrējām uz lidmašīnu pāri visam laukumam, kamēr galva abiem bija tikai viena doma - "braucam tur pat vai aizvērtām acīm uz Ķīnu, nezinot, kas mūs tur vispār sagaida. Kas tad var noiet greizi?"
Neskaitot vienu izsmalcinātu mūziķi man blakus (cilvēks ar austiņām uzskatīja par pienākumu dauzīt ar pirkstiem līdzi visiem Britnijas ritmiem), nekā pārāk interesanta tur nebija.
Izkāpām Maskavā un uzzinājām daudzas jaunas lietas:
1) Ja tu runāsi ar apkalpojošo personālu angliski, viņi turpinās runāt krieviski, tikai lēnāk. Ja tu nezini, ko nozīmē "sņimaitje vsjo što ņepoloženo i v karzine", tad īsti neveicas. Dzirdēsi to reizes 5 un katru reizi lēnāk un ar izsmejošāku intonāciju.
2) Drošības kontroles darbinieka apgalvojums, ka kurpes varēs saņemt atpakaļ tikai tad, ja samaksāsi 5 rubļus par katru, ir humors. Tagad zināsim. Ja man kādreiz kādā tusiņā nebūs ko teikt, piedāvāšos pārdot kurpes. Ja tas nenostrādās, tad noteikti nostrādās beigās "da nu šutka eta, davai, iģiķe...". Tad, kad viņš redzēja, ka esam pēdējie, skaļi atraugājās un gāja piesist kanti savai kolēģei.
3) Cilvēki, kuri ir tranzīta pasažieri to vien vēlēsies darīt lidostā, kā pirkt alkoholu, drēbes, smaržas vai maizīti ar salami par 4 euro. Viss pilns ar veikaliem, bet faktiski ir tikai 4 veikali, kuri visu laiku atkārtojas. Tikai vienā no visiem varēja nopirkt kaut ko par euro, kas nebija alkohols. Iespēja norēķināties tikai ar rubļiem un rodas sajūta, ka esi pirmais ārzemnieks, ko viņi redz.
4) Krievu spraits garšo kā regulārais spraits. Nebiju pārsteigts. Tik un tā piefiksēju.
5) Ir jāpārtrauc drausmīgā un netaisnīgā cilvēku segregācija. Smēķētāji ir tādi paši, kā visi pārējie. Tāpēc, tā vietā, lai būtu atsevišķa istaba priekš viņiem, ir lidostā zīmītes "Te var smēķēt. Malboro." un tad tur arī visi pulcējas. Tas, kopā ar neskaitāmajiem smaržu veikaliem rada iespaidu, ka sēdētu pirtī kopā ar 3 resniem gruzīniem.
6) Ja arī būtu rubļi, kurus tērēt, nebūtu īsti, kur ar savu sulu pasēdēt, jo visas kafejnīcas ir pildītas ar cilvēkiem, kuri tur iegājuši un aizmiguši pie/uz galda.
7) Lidsabiedrība Aeroflot būtu ļoti pārsteigta, uzzinot, ka viņiem tur ir ofiss, jo dāma, kas tur strādāja, pavisam noteikti nezināja tādu kompāniju. Pirmajā reizē gribējām uzzināt, no kuriem vārtiem izlidos mūsu lidmašīna. Pēc tam, kad bijām viņu pārliecinājuši, ka galvenajos tablo tas vel neuzrādās, mums ieteica tādā gadījumā pagaidīt. Gan būs. Tā kā no kļūdām nemācāmies, pēc laika gājām ar otru jautājumu. Ja lidmašīnā kaut ko pārdos, kādā valūtā vajadzēs norēķināties. No sākuma viņa ar interesi gribēja zināt, ko tad tieši tur pārdos. Izklausījās, ka viņa ir ieinteresēta šitajās "lidojošajās mašīnās ar cilvēkiem iekšā.". Pēc tam, kad noskaidroja, ka viņai neviens neko nepārdos, izspļāva, ka viņa nezina un sapratām, ka bija muļķīgi ko tādu vispār prasīt.
Nu, kā jau teica slavenā dejotāja Alla Pugačova skaistajā Uzbeku filmā "Maskavā asaro neticīgie": Labāk vēlu, nekā nekad. Pēc piecu stundu pavadīšanas Krievijā, vairāk negribējām un kāpām lidmašīnā prom uz Pekinu. Te sākās lieliskā daļa, tāpēc pārtraukšu rakstīt. Par tālāko (un labo, patīkamo) uzrakstīšu tad, kad vairs nepastāvēs interneta atvienošanas draudi.