June 12th, 2007

• 6/12/07 01:05 am
• Mana sudraba ķēdīta, kuru esmu nēsājis jau gandrīz 10 gadus, šobrīd guļ Biķernieku trases ezera smiltīs, zem ūdens.
  Tieši tajā dienā taisījos to pirmo reizi labprātīgi novilkt, pirms dodos uz sportisko aktivitāšu satikšanos ar savu mīļumu.
  Pēc šļakstiem un peldes piespiedu kārtā, viņa teica: "No Tevīm kaut kas tikko nokrita":
  Aplūkojot kaklu, konstatēju, ka ķēdītes tur nebija. Biju pilnībā pārliecināts, ka to novilku jau mājās, tāpēc nepievērsu īpašu vērību tās meklēšanai, ko pēc tam nožēloju...
  
  Tai tika piešķirta nevis sudraba, bet gan atmiņu vērtība. Vecāki to man nopirka, kad bijām Kiprā. Tajā bija iekārts krustiņš ar tikko manāmu Jēzus siluetu. Tas krusrtiņš man patika vislabāk no visiem, jo bija askētisks un neuzkrītošs.
  
  Esmu to zaudējios vairākas reizes, bet tikpat ātri arī atradis, jo patiešām meklēju (prātā ataust Jūrmala un stundu ilga rakņāšanās pa smiltīm).
  
  Cilvēki mēdz pieķerties lietām.
  
  Tikai vakar, kad devos gulēt pēc 4.00, es nobraucu gar kaklu un sajutu tikvien kā savu krūšu kaulu. Apzinājos, ka, agrāk šādi darot, esmu vienmēr pateicies Dievam par katru nodzīvoto dienu.
  Šī ķēdīta bija sava veida ticība un cerība, ka ar mani nekas ļauns nevar notikt..
  
  Jo vairāk cilvēkam pieder, jo vairāk viņš var zaudēt. Cilvēkam var atņemt mantu, darbu, ģimeni, bet viņam nekad nevarēs atņemt viņa paša izvēles brīvību un vislielāko zeltu - prātu un gudrību: "iedod muļķim naudu - un viņš to iztērēs, bet gudrais bez naudas vismaz pie tās vēl tiks!"
  
  Varbūt tas, ka tik ļoti nealku meklēt šo ķēdīti, bija zemapziņas mājiens, ka ar mani nekas ļauns nevar notikt, ja vien pastāvu es pats, ar savu iekšējo cerību un ticību? Es varu būt stiprs, ja ticu sev. Un ir labi, ja ir KĀDS, kas vairo šo ticību savām spējām un idejām.
  
  Vai varbūt tas, kas vieš šo ticību un cerību man tagad, ir no augšas sūtītā "Dieva dāvana", kas ķēdītes pazusšanas brīdī man bija vienīgā blakus? =)
• 1 ierakstsVēlies ko teikt?