November 30th, 2006

• Es nekad nemeloju
• 11/30/06 12:55 am
• Pirmā pazīme, ka kāds melo, ir tas, ka runātājs noliedz, ka melo... Tātad es, rakstīdams šo intriģējošo un pašpārliecināto virsrakstu, jau esmu samelojies!
  Pirms sākšu runāt (piedodiet – samelojos), tas ir, rakstīt, par šo paradoksu, sākumā būtu jānoskaidro – kas ir meli un kāpēc tiem ir šķietami negatīva nozīme ļaužu vidū?
  Tātad – ir meli un ir patiesība. Patiesība ir objektīvais dzīves skatījums (lietu un parādību īstenā seja – aksioma – tas tā ir un ne savādāk!). Pretējs patiesībai ir meli – no subjektīvā viedokļa raugoties, nepatiess un maldīgs „dzīves objektīvais skatījums” (un katram tas ir savādāks; tieši tāpēc ir tā negatīvā noskaņa, jo „Tavs viedoklis nesaskan ar manējo, tāpēc tu melo”). Vienīgā atšķirība starp šiem diviem pretstatiem ir tāda, ka patiesība ir tikai viena (viens punkts), bet meli var būt bezgalīgi daudz (caur šo punktu novilktās taisnes).
  Ja kāda autoritāra persona paziņos, ka Visumā ir 6938107380 zvaigžņu, neviens neiebildīs ka tā nav, bet, ja tuvākajā parkā uz soliņa būs rakstīts „Svaigi krāsots”, kāds noteikti par to gribēs pārliecināties!
  Lai būtu mazliet skaidrība, uz kādām domām es jūs vedinu, minēšu vēl dažus piemērus no mūsu dzīves: katrs esam dzirdējuši vai lasījuši vēsturiskus faktus – par konkrētiem gadskaitļiem un notikumiem, kariem un personām. Mēs neapšaubām šo faktu patiesumu, tāpat kā arī ar labo roku uz sirds neapliecinām, ka šis vēstures avots teic īstenību. Bet, ja kāds skaļi iekliegsies „es redzēju NLO vai arī laimēju auto”, tad kāds cits noteikti atkliegs pretī „nemelo!” vai, piedodiet, „nemuldi!”.
  Par to, kas cilvēkiem ir maz saprotams vai arī par kā „patiesumu” tos māc šaubas, viņi nestrīdas (neargumentē ar katra subjektīvajiem meliem), jo nezin kā pierādīt pretējo. Taču tas, kas tiem ir stereotipsikā vai personiskās filozofijas ceļā kļuvis „pilnīgi skaidrs”, nav apgāžams ne ar kādiem argumentiem un pierādījumiem.
  ..Tieši tāpēc šajā piemērā (visu cieņu) vēsture ir klaji meli, kuriem neviens neiebilst, bet par tikko sākušos citplanētiešu iebrukumu (patiesībā) vēstošais iedzīvotājs ir pilnīgs melis!!!
  Ir vairāku veidu meli. Iedomāsimies situāciju: divi skolnieki, aizstāvēdami katrs savu godu, sakāvās, jo viens apvainoja otru, ka tas esot paņēmis tā rotaļlietu klases telpā, kur dežurēja viņi divi vien. Un, protams, visugudrā skolotāja vēlējās dzirdēt iemeslu, kāpēc šāda ķilda. Pirmais skolnieks apgalvoja, ka tas otrais viņam esot nozadzis rotaļlietu, kaut arī otrais apgalvo, ka neko tādu neesot darījis. Skolotāja, būdama neiecietīga pret abiem skolniekiem un nezinādama kurš ko ņēmis, abus nosodīja, ieliekot kaktā līdz brīdim, kamēr tie neatklās patiesību, ko tā arī nesagaidīja.
  Bet (īpaši uzsvēršu) patiesībā viss notika tā: šo rotaļlietu paņēma zem galda sēdošais trešais skolnieks, kurš ķīviņa laikā pamanījies ar to izsprukt ārā no telpas, abiem pārējiem nepamanīdams.
  Vai šie divi skolnieki meloja skolotājai? Jā, jo viņi neteica patiesību, kuru nemaz nezināja. Šādi neapzinātie meli ir sastopami ikdienā, mēs tos lietojam bez apstājas. Piemēram, iemācīdamies mācību iestādē kļūdainus apgalvojumus (to pašiem nemaz nezinot), var ar tiem nodzīvot visu dzīvi, padarot arī citus par meļiem, kuriem šo neapzināti kļūdaino apgalvojumu iestāstām. Neaizmirsīsim arī par baltajiem meliem! Tie ir meli, kuri tiek lietoti augstāku un cēlu mērķu labad. Tādi būtu no ceturtā skolnieka puses, ja viņš pienāktu pie skolotājas un „samelotu”, ka rotaļlietu starpbrīdī paņēmis viņš, vēlēdamies to atdot saimniekam, kura tobrīd nebija blakus, to darīdams ar mērķi, lai abus viņa draugus nesoda.
  Bet visnosodāmākie un lielākie meli ir tie, kurus apzināti saka īstais vainīgais (trešais) šai skolnieku incidentā, teikdams, ka neko nav ņēmis un nezin.
  Secinājums ir šāds: katrs cilvēks melo, pat ļoti bieži. Ar vārdu „melo”, es saprotu tikpat ikdienišķu vārdu kā strādā, runā, mīl un elpo – viss tas, kas ir nepieciešams mūsu eksistencei.
  Patiesība ne vienmēr ir tā, kuru atzīst vairākums. Par dzīves lielākajiem noslēpumiem, notikumiem un situācijām mēs varam tikai spriest, izsakot savus pieņēmumus un teorijas, taču ne pilnīgi apgalvot, ka tas tā ir, jo patiesību, šķiet, neviens nekad tā arī neuzzinās – kā mēs esam radušies, vai uz mums raugās visuvarenais Dievs, vai Kārlis apgalvoja patiesību, ka vakar redzēja komētu (vai varbūt tā bija tikai lidmašīna vai arī viņš vispār to visu nosapņojis)?
  Starp mums, cilvēkiem, pastāv tikai taisnība – katra taisne, kas, tāpat kā citas, iziet caur vienu un to pašu vienīgo stereometrijas punktu – patiesību. Katrs subjektīvais dzīves skatījums uz šo punktu ir vienāds pēc būtības un moduļa. Un katrs var pierādīt savu taisnību. Cits to dara, uz saviem pētījumiem pamatojoties un apgalvojot tiešo zvaigžņu skaitu, bet cits, pieliekot pirkstu ar šķidrumu pārklātajam soliņam un secinot, ka tas tiešām ir krāsots. Viņu konstatējumi var būt nepatiesi, jo zvaigžņu skaits varbūt ir pavisam cits, bet mitrais soliņš ir nevis krāsots, bet tikai aprasojis. Tomēr savu taisnību, ja no tās neatkāpties, viņi saglabā vienmēr – un tā ir tik liela, cik pārliecinoši to aizstāv un tai tic. Tādejādi var pat pierādīt, ka melns, patiesībā, ir balts un ka 2 + 2 = 5 ; un tas netiks melots, jo tā būs sava veida taisnība, ja to pareizi argumentēt.
  Noslēdzošais paradokss – viss mūsu teiktais ir meli, jo attiecībā pret citu apgalvoto, mūsu viedoklis var nesaskanēt ar to, padarot mūsu taisnību par netaisnību citu acīs, līdz ar to arī par meļiem.
• 0 ierakstiVēlies ko teikt?