| Jul. 8th, 2007 @ 10:19 pm (no subject) |
|---|
Jā, jebkurš, kurš savā ikdienā lieto sabiedrisko transportu atzīsies,
ka tikt pie sēdvietas ir vairāk nekā patīkami. itīpaši, ja šī sēdvieta
atrodas pie loga no kura nāk viegla , atveldzējoša brīze.
Jā,
jebkurš, kurš savā ikdienā lieto sabiedrisko transportu atzīsies, ka
tikt pie sēdvietas ir vairāk nekā patīkami. itīpaši, ja šī sēdvieta
atrodas pie loga no kura nāk viegla , atveldzējoša brīze.
Lieta tāda ka mans maršruts ir ellīgi pieprasīts, jeb autobusi
vienmēr ir pilni, sēdēt es labi ja tieku 2reizes pa nedēļu (braucos
vismaz 1reizi dienā, bet parasti man nedēļā sanāk 9reizes, un uz
augšu). Tāpēc arī vakardienas ceļojums izvērtās tieši tā kā izvērtās.
Biju elīgi piekusis ar smago somu visu dienu staigāt, tapēc izdomāju ka šodien sēdēšu, un cerams viens pats.
pienāk autobus, lecu iekšā , skatos - o ideāla sēdvieta - tieši
pie loga. Apsēžos, ierauju malku, vēl knapi vēsās kolas, iekārtojos
ceļam.
Tad notiek kaut kas pavisam briesmīgs, es pat teiktu ka pats
briesmīgākais manā dzīvē ( nu teiktu tā, ja tas nebūtu pāŗak
samāksloti), bet +/- varu teikt ka tieši tā arī tas bija.
Pēkšņi sajūtu spēcīgu grūdienu no labās puses, tāda sajūta
itkā kāds sēstos blakus, bet viņam (tam) tas diezko labi neizdodas.
Lēnām pagriežu galvu, lai izvairītos no momentāna šoka. Tur man
stīvējās blakus viena ''babuška'' kuras pakaļa aizņēm labi ja divas
sēdvietas, manuprāt, lai to ''...'' varētu normāli apsēdināt vajag
vismaz krēslu, kāzu galda lielumā, bet tas pašlaik nesvarīgi, turpināšu
fokosēties uz notiekoso pēctam.
Kad ''babuška'' bija noparkojusi pusi no savas milzīgās
pēcpuses (otrs vaigs viņai vienkārši karajās pāri krēslam, līdzarto arī
''gaitenis'' nebija caurejams, bet buldozera palīdzības), viņa novilka
savu jaku. Te tagad prasījās pieturas paziņotājas balss, kas saka
''Nākamā pietura - ELLE! MUAHHAhahaha [smagā metāla pavadījums]''. No
''jaukās lēdijas'' man blakus nāca tāda smaka ka varētu nogāzt no kājām
visu Hitlera armiju, ja tiktu novietota viņam pa vējam.
Tad beidzot pienāca tas brīdis, kad cilvēki parasti
iedomājās sliktāk nemēdz būt, un tad pēkšņi notiek kaut kas pavisam
slikts, kas sliktuma ziņā pārsit visu iepriekšējo.
Tānu es sēdēju, ar aizspiestu degunu, ar smirdošu ''lēdiju'' man blakus, kura nupat novilkusi savu jaku atklāja savas rokas.
Ziniet, veciem, resniem, cilvēkiem, pārsvarā sievietēm ir
tāsaucamie ''Enģeļu spārniņi'', nu tā lieta kas nokarajās no rokas, tur
kur jābū tricepsiem, jeb gaļas, tauku klucis kas karājās zem rokas -
ganjau ka sapratāt par ko iet runa.
Lieta tāda ka šai ''burvīgajai jaunskundzej'' šie ''enģeļu
spārniņi'' bija kādi 30cm nokareni. Tas bija katras šausmufilmas
cienīgs skats, kā viņai kasot savu zodu, tie ļurinājās un pļurinājās un
lēkāja augšā lejā, šūpojās uz priekšu uz atpakaļu, pa labi pa kreisi...
bet tad atkal pienāca tas brīdis, kad cilvēki parasti
iedomājās sliktāk nemēdz būt, un tad pēkšņi notiek kaut kas pavisam
slikts, kas sliktuma ziņā pārsit visu iepriekšējo.
viņa , redziet, izdomājusi ka centīsies tikt iekšā krēslā.
Man tā jau uzdzen nelabumu, riebumu ja cilvēki iejaucās manā
personālajā telpā, kur nu vēl šādi, un TIK tuvu.
Viņas kustību rezultātā, inerces spēka vadīti iekustējās arī
viņās ''spārniņi''. Tie ieguva tādu kustību amplitūdu ka patstāvīgi, ik
uz katras bedres, pliķējās pret manu roku.
Ja autobusā būtu kur stāvēt, es noteikti pielektu kājās ,
kliedzošs aizskrietu kaut kur nostāties, bet nē, es padomāju ka neļaušu
kkādai bābai man kāpt uz galvas, un es pacietu šo spārnu pļikšķināšanos
pret manu roku vēl kādas 10 minūtes. Smaka šajā brīdī likās vismazāk
kaitinošākais.
Beidzot pienāca tas svētais brīdis kad pa necilajiem
autobusa skaļruņiem , laipna sievietes balss paziņoja '' Nākamā pietura
- sūkņu stacija'', es vai aiz prieka gandrīž apraudājos.
Noņēmu roku no deguna, un lepna solī devos pie durvīm, ar vienu vienīgu domu galvā - es to izturēju!
taja brīdī sadzirdēju kādu pukstēšanu aiz muguras, tā bija
viņa - viņā centās picelties no sava krēsla, viņai tas par brīnumu
izdevās.
Nostājās viņa man blakus, es atkal aizspiedu degunu...
Atvērās durvis... man, kāpjot laukā, viņa vēl paspēja
nospraukties garām ar saviem ''spārniņiem'' itkā sakot ''puisīt, mēs
vēl tiksimies, tu tik saturies''...
par laimi smaka nebīja manī ievilkusies.
|
|  |
