wunjo

tas iekšējais dialogs brīžam skan kā mūzika...

šodien daudz domāju. apkārt un tuwu brīžam iekšā un tad no tāluma no lidojuma apakšām un wiswisādi. un žēli sametās ka newaru tā iet pa ielu un pieraxtīt. wisu. iemest lapā. pēc kārtas. tad apjaustu kā domas mainīgas plūst wisos wirzienos. kā mainās šķēlumi. cik absurdas ķēdes. brīžam. cik brīžam mazohistiski. (cibas dienasgrāmatas jau arī ir tik fragmenti ne grāmatas. un pat ja pats sawus wecākus pieraxtus palasa tad starp winjiem ir tukšs. tur ir swešums ko neatceras. tur ir gari stāsti garas domas kas mātes. bet tās wairs neatceras. starp ierakstiem ir kopaina.) gribu tam wilcienam pasekot. paieties pa sliedēm. neatstāties. tāpēc re! diktafonu aizņēmos. gribu wienu dienu lielu weselu atwēlēt skaļai domāšanai.

/interesanti: cik liels ir ego radītais pašmāna koeficients ar ko klausāmie texti pēcāk jāreizina?/