| klusības dēsts |
4. Sep 2005|12:32 |
wiņa asiem papēdīšiem staidzināja sienas pa noskrandušiem pastūriem un acīm meklēja wakardienas kārno grēku. wiņa gribēja wēlreiz padzerties un noslacīt no pirkstu galiem to pašu saldmi ko iepriekšējā wakarā bija laulājusi ar sirdszpziņu tumsnēji wientuļā kaktā. newienas baltas akācijas. nawiena wiesa. tikai 2 soļi pa priekšu altārim. un dziņa.
sienas plūda garās rindās pastarpām izspļaudamas pa brēkājošam skatlogam. un wiņa neatlaida sažņaugtās dūres. jo mazliet nepatiesa wiņā jutās uzticība rītausmas otrajam cēlienam. laiks pagāja nostāk. un wiņa nolaida acis - rāmi nesa kājām sawu sakarsušo pawēderi un atdewās bezlaicībai.
šīs gleznas ainawa paliks aizēnota. |
|