|
1. Aug 2005|14:37 |
Zinu jau, ka var nealasīt - katram sava privāta lieta, ko viņs raksta/neraksta, tāpēc jau ciba ir. Kāpēc mani nepamet sajūta, ka tev ir ja ne besis tad vīpsna par apkārtējiem? Mēs/viņi arī esam/ir cilvēki, jā, piekrītu, ka vāji, piekrītu, ka netīri, nodevīgi, melīgi. Bet cilvēki. Uz savas takas, vai ar pieri sienā, vai notraipot apkārtējos. Vai bērnus par to var vainot, ka viņi nezin un nemāk?
Tad varbūt tu runā par jūru, kur slīkst un mutuļo melnas masas, cenšoties atmazgāt netīru karmu?
Drīkst oponēt, ja tā nav un ja man tikai liekas, ka tevi nomāc atšķirības starp to, kas tur un to, kas te - man nesen pārmeta paranoju par to, ko apkārtējie domā. Bet gribas smaidīt un teikt nē, nav tā, ir cilvēki, ir. Šeit, tur, šur pa kriksītim, pa kādam, bet ir.
|
|