| |
[10. Apr 2006|03:28] |
šodien sarkanā platmale piestāwētu manai pašapmierinātībai...
bet sūnu zaļās pumpainās zeķubikses uzwilktu tīri wai tikai aiz patikas.
un pat nosmietos galwu atliekusi tāpat wien. brīwībai.
un tad es ietu kādā klusā aizmirstā tējnīcā pagraust wakardienas smalkmaizītes un pasmaidīt par pārdevējas naiwi iesārtušajiem mīlestības waigiem.
es tajos salasītu kaut ko no jaunu meiteņu klēpju saldmes un nowērstos...atstātu wiņu wienu tajā burwīgajā pārdzīwojumā. es atstātu wiņu tur 10 reizi pārslaukam tīro witrīnu, atstātu wiņas iemīlētās acis iekaltas bezgalībā un aizpeldētu līdz kādam nomaļam parka soliņam.
tam pašam kuram blakus uz sawa akardeona sēdētu panīcis wecītis nowītušām rokām un lasītu no miskastes izwilktu pagājušā mēneša teārta afišu.
un es tikai sēdētu tur atliektu galwu un smietos.
par to cik brīwi.
kad ļaujies. |
|
|