| |
[13. Maijs 2005|15:02] |
skriet pļāvā basām kājām raut dzelkšņus pēdas sāpošās sūrstošās un rāmi atwiegloti raudāt. izplest rokas sawilktiem sāpēs pirkstiem un kodīt apakšlūpu. beidzot sajust sewi. dzīwu. un sāpošu.
citādi pārāk daudz miera. pārāk izteikta atrofija. |
|
|
| |
[13. Maijs 2005|15:19] |
re re kā slēpjas un bēg un pazaudē skatienus kā zaglīgi knibina nagus un atmguriski kāpjas uz wakardienu. re kā nožēlo un waid par negribētu un slapjām plaukstām glāsta sirdapziņu. wai nē kā piestāw wiņiem tādas rūtainas sejas. tādas pelēkas mitruma piewilkušās tukšas tukšas. wai ne kā skaisti wiņu pirksti wijas starp restēm. kā bāguļo skatiens mazajā lodziņā. kā nopūšas brīwe.
re kā. |
|
|
| |
[13. Maijs 2005|17:45] |
maziem soliishiem pieiet pie tewis. bikli paraustiit aiz piedurknes un tad aiz muguras nosleepties. tad paraustiit aiz otras un nosleepties. un pasmiiknjaat par tewi kas nesaprastu kas notiek. un tad pa kaajas starpaam tew padot lillaa balonu. uz kura taads liels liels plats smaids. mazliet shkjiibs un beerna roku ziimeets.
prieku tew! |
|
|