| ~~~ |
[15. Feb 2005|14:35] |
...kaut kur pažobelē nomira zvirbulis.
dzirdēju atvieglotu nopūtu.
skat kā wisi steidzas pa pilsētas ielām. kā welk aiz sevis savus dzīves stāstus. pasakas. skat cik wiņu daudz. tu neskaties uz mani! skat uz wiņiem. un tad uz sewi. uz to cik smieklīgi maza tawa skumja visā šajā pasaku būrzmā.
cik lieli cik wieni wieniigi sev shkjietam.
arī man šķita ka es wiena ar tik lielu stāstu aiz muguras staigāju. ka es wiena ko lasīt. ko skatīt. ka spēju izplūst šajā sawa stāsta bezrobežībā. bet newaram mēs. jo krustojamies. klājamies wiens pār otru. glāstam un caurduram. un bezrobežu burwību waram baudīt wienīgi ārpus šiem stāstiem. tur kur naw krustojumu. kur tam wisam wairs naw nozīmes. ne tam ko vakar sapņoji ne tam kas reiz pāri nodarīja ne tam kur ieelpoji pirmo dzīvības elpu.
~~~
mieru |
|
|