|
21. Mar 2005|18:44 |
mans tētis ir mēms. tāds pats kā tie kas spoki.
wiņš jau bērnībā esot slēpies aiz aizslēgtām durwīm. un lēcis pa logu. no skatiem. skatieniem. no tiem kam taisnība. un rāpojis apkārt tikai tumsā. tikai tiem kas patikuši. pārējos biedēja.
mans tētis ir akls. arī. kā tie kas debesīs lidmašīnas skaita. un skrien ar degunu stabos. sāpīgi. un nepārtraukti.
mans tētis ir arī muļķis. kā tie kas swīst zem sawu principu nastas. ne tikai swīst bet arī badu glauda kā mīļo zwēru.
un wēl man ir tā ka naw tēta. jo ir tukšums. tajā wietā pie ģimenes galda kur mēdza sēdēt wiņš. tukšums tur spēlējas ar kurli aklām bailēm un tin tās sarkanos dzīparos.
un ir sawāds miers. sawāda wienaldzība. uzaugusi pāri sāpēm. glīti pārwilkušies rētaudi. |
|