Man viņš tomēr nozīmē vairāk kā biju domājusi... Ir skumji, nepierasti un vientuļi. Viss vairs neliekas tāds kāds bija, viss ir pelēks un ikdienišķs. Mani vairs nespēj iepriecināt sniegpulkstenītes, kas uzziedējušas dārzā, bet nu jau ir zem sniega, nav nekāda prieka mosties, jo zinu, ka atkal būs tā pati tukšuma sajūta, kas bija aizmiegot... Vajadzētu saņemties un to visu pārdzīvot, tikai jāatrod nodarbošanās, lai nav tik daudz laika par to domāt un visu pārdomāt. Negribu viņu aizmirst, bet negribu arī, lai ir tik sāpīgi domāt par viņu.