I. Milzu smagmē, skumjās un svētlaimē. Pasaule aizslīd, tālumi aug. Ikkatrs vārds kļūst blīvs, tik blīvs, ka nav vairs izsakāms, vārds piesātina sevi vārds ierotas sevī, bet tikmēr kamīnā degošās malkas sprakšķi top vientuļi, top vareni un piepildīti, tie vienaldzīgi noraugās paši savā dejā... Gaidas, gaidas katru mirkli kļūst smagākas, dzirdamākas, neizteicamākas, mokošākas... un vai tās vispār ir izturamas?

Krēslainā istabā pēc 3/4 vienas 0,1 g ampulas injicēšanas.

II. Tālums, viegls kā vēja sanoņa vantīs, kas vēsta vētru, trīsas, trīsas, kas neskars miesu un ādu, nezemes trīsas, trīsas smadzeņu kalvē, kaut kur tur, kur itin nekas nevar notrīsēt trīsās. Bet kur gan varētu trīsēt?

Trīsas, krampjanas trīsas.

III. Pēkšņi uz priekšu traucas vārds, šis tālāk sakāmais vārds, vārds, kas jonīgs atrāvies manas valodas serdei, jonīgs kā šīs zīmes, kas ātrāk par cilvēku jūt zemestrīci, ko pareģo vārds "žilbinošais", pēkšņi parādās nazis tūkstoš nažu, pēkšņi tūkstoškārt uzvirmo gaisma, logota zibeņos, tik spilgta, ka sašķeļ veselus mežus, zibeņi traucas saskaldīt telpu no augšas līdz lejai milzu brīnumātriem vēzieniem, un es tiem jautri dziedu līdzi tai pašā nepanesamajā ātrumā, tais pašos neiespējamajos augstumos, šais bezdibeņos, augošās, neizmērojamās, izirstošās bezprātīgās novirzēs... un kad gan tas beigsies... ja nu tas nebeigsies nekad?
    Beigas. Ir beidzies.

Iekšējo redzējumu sākums. Naži, gari kā trajektorijas. Žilbinoši naži ātri vago tukšumu. Mokas, tik sāpīgas, it kā manas miesas šūniņas sāktu akomponēt (iemesls negaist mazāk par viņu pašu konvulsijām) šos šausmīgos paātrinājumus līdz pat viņu tīrā vijīguma robežām.

IV. Pēkšņi parādās Himalaji - augstāki par visaugstāko kalnu, smaili, cituviet greizām galotnēm, kalnu shēmas, tikpat augstas kā pirmās, milzīgi trīsstūri, kas sniedzas līdz izplatījuma galam, kļūstot arvien asāki, nejēdzīgāki, bet milzīgi.

Sākot no šausmīgi augstas smailes līdz šausmīgi zemam, ilgstošam basam.

V. Lai paliek tā tikmēr, kamēr nebūs nekas. Mani spiež mokas. Vai es vēl dzīvošu?
    Un nāk Tukšums. Pilnīgs tukšums. Balts tukšums. Tukšums atnācis no tukšuma. Caurcaurēm tukšums. Tukšums līdz polam iznīcinājis ne-tukšumu. Tukšums - bezprātīgs, izmisīgs, acīs kliedzošs. Tukšums nežēlīgs, nepielūdzams, nāvējošs - kā elektrība. Tukšums - tukšuma brāzmas. Tukšuma dievs. Nē, nevis dievs, bet kaucošs pērtiķis. (Ir gādāts, lai manas šūniņas neplīst.)
    Tukšums norimst. Es jūtu, ka tukšums man ilgi glabās kaut ko no tā, kas sasniedzis galējo robežu.

A.Mišo "Meskalīna vīzijas"

Baltā krāsa nāk izdurt acis, tā ir saplaisājusi kā pārkausēts čuguna lējums, kas līst no martena cepļa. Ja vien tukšums varētu sprāgt. Tukšums tomēr pastāv. Dzīvot tikai mirdzēšanā