Mūsmāju izvirdumi. Mojo. Nezinu, ko darīt ar pašu sevi – tā blipošana novedīs mani līdz zārkam un pat laipni ieguldīs iekšā. Katru vakaru saku sev: „Došos gulēt ātrāk!”, bet nekā. Ak jā, tiem, kas vel nezina par šīs zarazas eksistenci, iesaku apmeklēt
http://blip.fm/ un piereģistrēties un klausīt arī manu mūziku, kas visai daudzveidīga (mans niks TunaMelts). Tas ir tas pats, kas twitter, tikai domāts mūzika „twittošanai“. Labi, tad nu pie darba. Šodien ķeršos pie kafejnīcas Mojo Pils ielā 7.
MOJO.
Ignorējot daudzus pozitīvus mesedžus par so kafejnīcu, pasākumu virkni ar pazīstamiem dziedātajiem, kas tur mēdz uzstāties un visu ko citu, izteikšu manu - ēdienu eksperta (laikam drīkstu sevi par tādu droši uzskatīt) viedokli, kas nebūt nav pozitīvs. Jau a priori pieņēmu, ka dabūšu pamatīgu „fuj“ lavīnu no kādas Mojo apmeklētāju daļas, kam ir labi kā ir un kam galvenais ir „atmosfēra“, bet vienalga ko ēst vai dzert, savukārt manā izpratnē „atmosfēra“ ir vairāku faktoru kopums: lai būtu laba mūzika, garšīgi un kvalitatīvi ēdieni, autentiski (nevis lētie, kas ielieti dārgajās pudelēs) dzērieni, labs interjērs un pienācīga apkalpošana.
Manas attiecības ar šo vietu bija visai īsas, bet ļoti kaislīgas. Kad biju izsalcis un man draugs piedāvāja apmeklēt jaunatvērto vietu Vecrīgas sirdī, tūdaļ piekritu jo gribējās ātrāk tikt pie sava kumosa un, protams, novērtēt ko jaunu.
Sākās ar to, ka mūs apkalpoja patiesi burvīga (bez sarkasma!) meitene, kas smaidīdama praktiski neko nevarēja pateikt par ēdieniem vairak kā tas ir izlasāms ēdienkartē, tomēr viņa labprāt paskraidīja turpu-šurpu, lai noskaidrot visu.
Nu ko, izvēlējos vistas salātus ar magoņu mērci un kolu (jo nekā cita manām tābrīža vēlmēm atbistoša nebija). Tālāk bija interesanti: kola bija kaut kāda kreisā – ne Pepsi, ne Coca, bet kaut kāds šausmīgi salds virojums, visticamāk no tirgus zemletes (tas ir pieņēmums, bet citu izcelsmi šim šķidrumam nevaru iedomāties). Labi, štrunts ar to kolu, ķēros pie salātiem, kas, jāatzīst, izskatījās ļoti apetītgribotbaudoši. Lai gan pamanīju, ka solītā apceptā vistas fileja bija tikai lielveikalā nopērkams zemas kvalitātes un ne īpaši svaigs giross, tomēr mana ēstgriba bija par stipru, lai atteiktos no šī ēdiena, atmetu ar roku un notiesāju, par ko vēlāk man nācās pamatīgi nožēlot! – Pēc dažām stundām dāsni izvēmos (kā tā klibā vecene no „Īstvikas raganām”, kas vēma ķiršu kauliņus) un tad vēl 2 dienas uz poda: SAINDĒŠANĀS!
Godīgi sakot, bija žēl par šādu iznākumu, jo gribējās kādreiz uz turieni vēl aiziet, tomēr veselība ir daudz dārgāka. Manu lēmumu nostiprināja ari dažu draugu ne pārāk pozitīvas atsauksmes par Mojo.
Pats uz turieni vairs neiešu, jo allaž ir pierasts, ka jaunatvērtās kafejnīcas vismaz no sākuma mēģina piedomāt pie ēdienu kvalitātes, te, savukārt jau pirmajās dienās īpašniekam un pavāram uz visu ir poh*j. Un kas būs tālāk?
Mans verdikts ir skarbs: ja jums ir dārga jūsu veselība – Mojo nav domāts jums! Tātad, no 1 līdz 10:
Atrašanās vieta: 10
Interjers: 7
Ēdienkvalitāte: 1
Atmosfēra: 4
Personāla attieksme: 7
Cenu saprātīgums: 3