wiatryga - November 6th, 2015

Vienas rudeņsezonas laikā jau otro reizi platoniski tekstiski iemīlēties
autorā, ko tulkoju - tā taču ir laime. Balva šajā laikā, kad nozare draudīgi sasvērusies, pirmās žurkas jau peld iekš glābšanas riņķiem,
bet muzikanti, nošu apmāti, vēl spēlē. Palmām klanoties svinīgajā, tukšajā zālē.

Un es pie rakstāmmašīnas ar savu poli, ar visiem Polijas bruģakmeņiem,
ko, tā vien liekas, acis atceras, lai arī negāju taču tur, bruģi pētīdama...

Ir tiešām veļu laiks.
Skatos, Franks sēž Krakovs "DŪMĀ" un pīpē,
tad uzreiz "Mākslas bunkurā". Zils, zaļš, zili pelēks un zelts,
un dūmi. Un tepat blakus pie otra galda uz brīdi.
Bez sarunām.