wiatryga - July 31st, 2015

Un mirdzēja pilsēta

Un mirdzēja pilsēta tā, kurā atgriezos es pēc gadiem,
Un pagalam bij Rutenbefa vai arī Vijona dzīve.
Jau dzimuši pēcnācēji, jau sākuši savas dejas.
Sievietes lūkojās jauna metāla spieģeļos.
Kāpēc ir noticis viss, ja reiz es nespēju runāt.
Tērauds virs manis smags kā zeme uz savas ass.
Mani pelni gulēja kārbā zem bāra letes.

Un mirdzēja pilsēta tā, kurā atgriezos es pēc gadiem,
Savās mājās šaurajā vitrīnā granīta muzejā
Blakus skropstu hennai, alabastra trauciņiem,
Ēģiptes princeses izkaltušajiem tamponiem.
Tur bija tikai saule, izkalta zelta plāksnē,
Un uz tumstoša parketa lēnu solīšu švīksti.

Un mirdzēja pilsēta tā, kurā atgriezos es pēc gadiem,
Ar mētelī paslēptu seju, lai arī sen nav neviena,
Kurš varētu atgādināt par parādiem nenodzēstiem,
Par neizlabotām vainām un visādām pārestībām.
Un mirdzēja pilsēta tā, kurā atgriezos es pēc gadiem.



Česlavs Milošs
Parīze – Bērklija, 1963