wiatryga - July 8th, 2015

Kā divi ne pārāk slaidi kaķi (kaķenes, precizitātes labad jāsaka) var pusnaktī pa mājas ĀRPUSI uzrausties istabaugšā, lai tur lēkātu, ņaudētu un trobelētu mani, kas citādi, pateicoties savam lāga puikam, kurš nu jau naktīs gandrīz vienmēr guļ kā nākas, arī gulētu. Nelietes. Es to izpētīšu, uzzināšu un apturēšu.
Jā, un ap kādiem diviem es sāku apsvērt, vai tikai mazā jaunkundze G. nav slepeni atvedusi uz laukiem kādu trešo kaķi un noslēpusi tur augšā - un kā lai tam, kam tikai acis tumsā paspīdēja (saukts nenāca nekur no tumsas laukā) iedod ūdeni un dienišķo nemaizi. Bet šodien resnā Mare notrausās cienīgi pa trepēm - un noklusēja, kā tur augšā nokļuvusi. Ar visām durvīm ciet, aizkrampētām, aizbultētām un tādā garā.

Sēžu savā vismīļākajā saulrietvietā
un ienīstu kaķus.
Visa šī skaistuma pašā vidū
pa kādu mums nezināmu brīdi
TAS (tātad, tagad zināms, ka runcis)
ņēma un piečurāja mūsu istabu. Un slapstās aizvien
vēl pa bēniņiem.
Esmu kareivīgi noskaņota naktij.

Debesis kreimeņu krāsā.