mūžīgais Re
May. 22nd, 2015 | 12:37 pm
Viņš pienāca klāt manā dzimšanas dienā, dažas dienas pēc Selindžera nāves,
par ko tobrīd lasīju avīzē Krakovas bārā DYM (Dūmi), būdama saīgusi par kādu izjukušu iešanu uz teātri,
un vaicāja, vai es esot rakstniece. Sarunas sākums izdevies. Tālāk - sēdēšana Dym un Bunkier Sztuki, pļāpas, neskaitāmas kafijas dažādās jaušās un nejaušās tikšanās reizēs, bars Krakovas paziņu. Paziņu. Kāds, ko pazīsti, kāds, par kura dzīvi neko daudz nezini - bet tie fragmenti no stāstījumiem, otra pieminētie cilvēki, ko nekad neiepazīsi, tāli, sveši, citā Eiropas malā. Ceļojumi kā aizrautība. Paziņa, kas paziņo, ka pārlidojis Kanjonam. Ka redzējis tuksnesi. Ka sēž zem Krakovas liepām un pīpē, kā parasti.
Paziņa, par ko no paziņām uzzini, ka viņa kopš marta vairs nav. Un tad es, tik bieži citiem laiku atvēlēt nepaspējošā īgņa, atveru fb, tur no jauna izlasu vēstulēs - viņa apsveiciens manā dzimšanas dienā, par laimi, atbilde un mans solījums lasīt garas vēstules, ja viņš tādas rakstīs, un atbildēt vismaz ar pirmajiem pavasara putniem. Un tad viena vēstule. Kur beigās putni jau dzied, bet aizsmakuši. Un mana neatbilde, jo laika nebija un arī putnu te vēl nebija. Un viss - un vairs nekādu iespēju tomēr pateikt, kā sauc manu dēlu un piebilst, ka putni te jo dienas - jo skaļāki.
par ko tobrīd lasīju avīzē Krakovas bārā DYM (Dūmi), būdama saīgusi par kādu izjukušu iešanu uz teātri,
un vaicāja, vai es esot rakstniece. Sarunas sākums izdevies. Tālāk - sēdēšana Dym un Bunkier Sztuki, pļāpas, neskaitāmas kafijas dažādās jaušās un nejaušās tikšanās reizēs, bars Krakovas paziņu. Paziņu. Kāds, ko pazīsti, kāds, par kura dzīvi neko daudz nezini - bet tie fragmenti no stāstījumiem, otra pieminētie cilvēki, ko nekad neiepazīsi, tāli, sveši, citā Eiropas malā. Ceļojumi kā aizrautība. Paziņa, kas paziņo, ka pārlidojis Kanjonam. Ka redzējis tuksnesi. Ka sēž zem Krakovas liepām un pīpē, kā parasti.
Paziņa, par ko no paziņām uzzini, ka viņa kopš marta vairs nav. Un tad es, tik bieži citiem laiku atvēlēt nepaspējošā īgņa, atveru fb, tur no jauna izlasu vēstulēs - viņa apsveiciens manā dzimšanas dienā, par laimi, atbilde un mans solījums lasīt garas vēstules, ja viņš tādas rakstīs, un atbildēt vismaz ar pirmajiem pavasara putniem. Un tad viena vēstule. Kur beigās putni jau dzied, bet aizsmakuši. Un mana neatbilde, jo laika nebija un arī putnu te vēl nebija. Un viss - un vairs nekādu iespēju tomēr pateikt, kā sauc manu dēlu un piebilst, ka putni te jo dienas - jo skaļāki.