Svētdienas Sarunas - March 22nd, 2010

Joprojām esmu uz vakardienas emociju viļņa.

JRT "Jāņonkuls" (Čehovs."Tēvocis Vaņa".)

Pirmoreiz jutos īpaši veca. Visapkārt sēdēja "ne mana vecuma" cilvēki, kuri šķiet spēja līdz beigām palikt ar smaidu uz lūpām. Man tur nebija, par ko pasmaidīt. Pārāk personiski. Pārāk saprotami. Pārāk dzīvi.

...

Visskumjākais. Es nespēju stāvēt malā. Iesaistos.

...

Par brīnumu integrēšana spēja novērst manas domas. Viens piemērs minūtē. Tomēr rokas nepārstāj trīcēt.

Meklēju cilvēku ar pukstošu sirdi, ar kuru lietus laikā lēkāt pa peļķēm, lasīt kastaņus un ēst pīlādžogas, smieties saulei sejā un vārtīties lapās, nogaršot lāstekas un uzcelt sniega vīru, uz kura pleca paraudāt un apķert tāpat, neparko, ar kuru saprasties bez vārdiem, kuram piedāvāt glāzi ūdens vai aveņu tēju, ar kuru svinēt jauno gadu mežā, trenkāt saules zaķus, ar kuru smieties tramvajā un braukt uz Maiami, baudīt dīvaino mākslu un pie omītes cept pīrāgus, lasīt margrietiņas. Tādu, kurš nebaidās no ātruma, tādu ar kuru jūnija naktī staigāt iekš miglas un barot pīles, uz kuru paskatīties un pasmaidīt, kuram ticēt un dāvināt zīmuļus, ar kuru dziedāt dziesmas, kuram piezvanīt kaut trijos naktī, lai pateiktu čau, ar kuru pētīt avīžu sludinājumus, mulsināt vecus onkuļus un citus, jo viņi nesaprastu, kā var saprasties bez vārdiem. Kuru mīlēt bez aizspriedumiem un stāvēt zem caura lietussarga, un kuram uzrakstīt vēstuli, tādu, kurš aprīļa vidū man piedāvātu nosvinēt Ziemassvētkus, draugs, kurš ar mani strīdētos par siera cenām, tādu, kuram patīk vecas un melnbaltas bildes, tādu, kurš nebaidītos raudāt un tādu, kurš vienkārši būtu...