Svētdienas Sarunas - November 10th, 2009

Sirds. Sirdsapziņa, sirdēsti, sirdsbalss.
Tā var būt modra vai arī snaust. Notikumi, kas to pamodina atkarīgi no miega zāļu devas, kāda tai iebarota.

Tiesa ir skarba instance jau pēc definīcijas.
Kas vienam šķiet labs un pieņemams, otram ir slikts un neizprotams. Bet kur gan teikts, ka savā dziļākajā būtībā kāds no šiem skatu punktiem ir nepareizs?

Svešas tiesas spriedumu ir iespējams vieglāk aizmirst un kā krupi norīt, neiedziļinoties, bet, kad nonāc savu brāļu un māsu priekšā, viss norisinās citā jūtu plaknē. Ir jāsaka patiesība un pat norādījumi uz kāda cita vainu nepierāda paša nevainīgumu, tikai izvirza priekšplānā jautājumu-kādēļ tik dedzīgi mēģinājumi sevi attaisnot, kādēļ šī cenšanās lritienu padarīt mīkstāku? Cik skumji, sāpīgi un reizē ironiski-tu nododpats sevi.

Tas ir sākums sevis tiesāšanai. Sirdsapziņas priekšā nevienu neapmānīsi, izņemot pats sevi. Te vairs nav iespējams izbēgt no iekšējām sāpēm, no sirdsbalss, kas plosās iekšienē, ēdot dvēseli pa gabaliņam vien. Sirdsapziņa dzīvo neatkarīgi no mums un ir daudz šķīstāka nekā tās ķermenis.

Sirdsēstiem ir jāļauj sagrauzt, uzliesmot un pārvērst dvēseles tumšo pusi pelnos, lai tā kā fēniks atdzimtu no jauna-balta.

Mainu savu atbildi-vēlos parunāt nopietni.

Draudzība ir beznoteikumu barteris.

Mūsu p(l)atība ir piektais kambaris.

Pāreju uz saviem iekšējiem apartamentiem.