| [ |
music |
| |
Tasmin Archer - Sleeping Satellite |
] |
Pēdējās ~2 nedēļās esmu juties drusku bezpersonisks, tamdēļ šeit nu ir daži neseni novērojumi un pārlieku vispārīgas atziņas :
Jebkurš projekts, kas nav tikai priekš sevis, šķiet, sastāv no vairākām fāzēm - plānošanas un strādāšanas (ilgi, +/- interesanti un grūti), pabeigšanas (un īslaicīgas gandarījuma sajūtas), un beigās - depresīvām pārdomām, ka nevienam tas tāpat nav vajadzīgs.
No otras puses, reizēm pārņem nesaprotams, nejēdzīgs lepnums par vienkāršām lietām - gultas saklāšanu, kaķu pabarošanu, roku nomazgāšanu u.tml. Extraverts, uz citu vērtējumu orientēts apmierinājums, ka esi bijis "labiņš".
Pirms pāris dienām pamēģināju pajautāt kādam ozolam par savu pagātni. Kāpēc? Vecs koks; atļaujos uz brīdi noticēt, ka "pieredzējis"; pieņemu, ka saprāts ir kaut kāds tam vai tā .. koncepcijai?; pieņemu, ka iespējama saistība starp vienu koku un mežu -> dažādiem laikiem un vietām; pieņemu daudz ko & why not? Experiments. Kaut kas tur bija. Man gan nerādās vīzijas (nekad), bet varētu būt tuvu tam. Uz brīdi - dažas skaidras izjūtas, kā spilgtas atmiņas.
Dažiem cilvēkiem ir sava veida "nedegošā summa", kāda nezūdoša un neiznīcināma personības daļa. Labi.
Cilvēka priekšrocība ir tā, ka tas ir piemērots dzīvei mūsdienu vidē (ko pats lielākoties radījis). Necilvēkiem banāli pietrūkst vietas.
Man ir doma, ka mēnessgaisma smaržo. Eskeipisms. Es gribu vēju, un debesis, un šalcošu mežu, un smaržas katrā diennakts un gada laikā citas, un tālumu, un klusumu. Naktī tas vēl ir manāms. Vai rudenī, kad lietus un vēsums aizdzen ļaudis no ceļiem un laukiem. Rudens asociējas ar tīrību. Zvaniņu skaņām un lāstekām. Jo tā ir jābūt, jo tā vajag būt.
|