20. Jūnijs 2006

• --------------
• 20.6.06 14:50
• Es esmu efeja, vienmēr esmu bijusi un nekas jau nav mainījies. Es nevaru dzīvot bez balsta, bez tiekšanās augšup pa stumbru, pa savu tuvo cilvēku ķermeņiem.
  Tavs ķermenis ir īpaši piemērots maniem tausteklīšiem, tas dod patvērumu un ļauj man izaugt pašai no savis, kļūt labākais un tādai kādu es domāju, ka Tu gribētu mani redzēt. Es dažreiz domāju par sevis asimilēšanu Tevī, izšķīšanu Tavā vidē un absolūtu harmonisku pieslīpēšanos, iekļaušanos. Tas man sanāk nemanot, tik dabiski kā elpot, un tāpēc es šorīt iedomājos par efeju. Novēlu sev nebūt pārāk cieši savijusies ap Tevi, lai vienmēr mums abiem būtu tik viegli un laimīgi dzīvot kā šobrīd.
• 0 runājarunā ar mani

• Goda vārds
• 20.6.06 14:57
• Pirms kādām trīs dienām man likās, ka es Tevi satikšu un sākšu sist Tev, dauzīt ar visu spēku, līdz asinīm. Kaut kas bija noticis ar manu emocionālo navigāciju, varbūt Jūtu Pārpilnības lēkme.
• 0 runājarunā ar mani