wasp_lv / Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Vakar bija pēdējā lekcija. Tagad skumji, jo gribas vēl - par īsu. Tagad atliek uzrakstīt pēdējās esejas un maģistra darbu līdz ziemai, haha :) Fui.

Bet atzīmējām pēdējo lekciju godam - baudījām Spānijas klimatam atbilstošo silto nakti, klejojot pa Rīgu un malkojot alkoholiskus dzērienus, piemēram, kalvadosu *, rumu un viskiju. Sākām un beidzām ar alu. Šodien grūti :) Ak, bet bakts bija fantastiska! Saskandinājām ar Blaumani, Ulmani un Upīti. Nu, labi, ar Ulmani īsti nesaskandinājām, mazliet viņu pakauninājām par kriminālām darbībām un tad iedzērām.
Plkst. 4 no rīta es atklāju peldsezonu Daugavā pie Andrejsalas. Ūdens kā piens. Tagad man ir mazliet zaru sadurtas kājas. Tā vispār nav labākā vieta, kur peldēties :)

*kalvadosu dzēru pirmo reizi, tā ir ellīgi laba manta!

Ja esi strādājis no plkst. 4iem rītā, liekas pilnīgi normāli plkst. 9os iemalkot kādu malku vīna. Daudz kafijas un mazliet vīna (no kakliņa). Pat neskatoties uz to, ka tūliņ jāsāk lasīt akadēmiskie teksti par maskulinitāti Latvijā.

Bet vispār šī ir diena, kad gribas uzturēt nemitīgu, patīkamu reibonīīī :)

Lūk, jocīgi. Agrāk biju izteikts vakara un nakts cilvēks. Galva labāk strādāja vakarā un pat naktīs, kad neviens netraucē. Vai nu vecums vai kas, bet pēdējā laikā, sit man nost, nevaru vakaros pastrādāt. Ap pusnakti lūstu nost. Toties no rītiem varu močīt. Piemēram, šonakt pusnaktī gāju gulēt, tad 4os cēlos, lai strādātu. 4os jau metas gaišs.
Diemžēl šobrīd nākas arī piekopt režīmu "guļu katru otro nakti".

Pa logu redzēju, ka zied ceriņi. Jā, jā - jau n-tais pavasaris, kad visu skaisto, kas notiek pavasarī, redzu tikai pa logu :(
Lūk, kādreiz, kad man būs daudzas un stabilas naudiņas, kad es nekur nemācīšos un kad darba režīms to ļaus, es ņemšu atvaļinājumu maijā un baudīšu ievas, ceriņus, maijpuķītes, zemes rakšanu un pavasara negaisus.
Bet man jau patīk vispār strādāt, tikai ne pavasarī :)

Un šī nakts bija tik silta, ka vienīgais, ko man gribējās tajā darīt (bet, ko es, protams, nedarīju, jo proletārietis), bija dzert rumu vai viskiju kādā no Rīgas ne pašiem centrālākajiem parkiem un tad jautrojoties skriet pa tukšajām Rīgas ielām. Un tad pabučoties n'stuff ar vienu pat visai maz svarīgu īpatni un rīta dzestrumā lēni soļot mājās, velkot pilni krūti pavasara virmojošā gaisa. Eh...

1) Besī ārā, ja cilvēki nepārbauda savus e-pastus ilgāk par divām dienām. Patiesībā iekšēji es sāku vārīties jau pēc pāris stundām, i necenšoties iedziļināties, kāpēc cilvēki neatbild. Es pati esmu ātrā e-pastu atbildētāja pat tad, ja tie ir visai nepatīkami. Bet es cenšos nesūtīt ļoti daudz nepatīkamu e-pastu. Tad kāpēc nevar atbildēt, a?
2) Pie zināma darba apjoma un maz miega, kā zināms, iestājas nogurums. Visraksturīgākā pazīme ir smaguma sajūta ķermenī, nekontrolēta, regulāra plakstiņu raustīšanās un ik pa laikam arī roku vai kāju muskuļu trīcēšana. Fuipē. Ā, vēl raksturīgi ir padarītā darba kvalitātes kritums :)
3) Tori Amos ir viena ellīga sieviete, ja neskaita to, ka pēdējo gadu viņas fotogrāfijas liecina par nodošanos plastiskajai ķirurģijai.
4) Alvis Hermanis ir nenormāli seksīgs un iekārojams.

Paralēli: 1) pišos ar uni esejām (jupis tās rāvis!); 2) mokos ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka darba lietas šobrīd cītīgi dara kolēģe bez manas klātbūtnes; 3) uznāca atkal skumja par manu mazo Duksīti un dzīves brīžiem nežēlīgo gājumu kā tādu.

Labi, ka istabā vismaz smaržo draudzenes atnestās dzejnieka narcises un garšas kārpiņas kustina arī draudzenes atnestā kūpinātā zivs (lai es nepārtiekot tikai no undevita un kafijas). Es jums teikšu - labi, ka ir labi draugi. Vispār milzīgs atbalsts no vairākām lieliskām dāmām. Viena no viņām arī cibiņš. Pati zina.

Mana dzīve šobrīd sastāv no nemitīga stresa, kas rodas tādēļ, ka ir hronisks laika trūkums, lai visu paveiktu gana kvalitatīvi. Tas pie nosacījuma, ka vispār visu paspēju. Problēmu, ka neko nepaspēju, noteikti pastiprina fakts, ka es nedaru vienu darbu (vienalga mājās, ofisā...), bet gan vairākus.
Šobrīd ir 3 dažādi projekti (2 no tiem vismaz kaut kādā ziņā saistīti), nākamnedēļ jāsāk čubināt 4.projekts, jo vasarā arī kaut kas jāēd. Vairāki projekti vienlaicīgi nozīmē, ka ir baigi grūti, lai neteiktu neiespējami, samenedžēt savu laiku, lai varētu tā kārtīgi vienu dienu nodoties vienam darbam. Neiespējami, jo tas viss notiek vienlaicīgi, visi termiņi ir vienlaicīgi, visādas tikšanās ar dažādām fiziskām vai juridiskām personām notiek teju katru dienu - turklāt katru dienu tas var būt cita projekta ietvaros. Paralēli vēl piekritu palīdzēt sarīkot vienu diskusiju @KKC / kino Bize par senioru integrāciju - cilvēku atrašana, jautājumi utt. Ak, jā - un īstu paniku apmēram 32 reizes dienā izraisa fakts, ka vēl jau arī ir universitāte - gatavošanās semināriem (daudz, daudz tekstu jāizlasa, yeah right!), pētījumu rakstīšana. Esejas un pētījumi jānodod šādos datumos: 12.05. (svētdien, bļa), 15.05., 20.05., 02.06. + vēl viens, par kuru nav zināms datums + mna ir divi parādi. Panic-struck! No skolas darbiem man pagaidām nav nekā. NEKĀ.

Šis ir ļoti izteikts "jā" periods - veidoju uzkrājumu (turklāt pārsvarā sociālo, nevis finansiālo). Es ceru, ka kādreiz es varēšu arī atļauties pateikt "nē" kādai iespējai.

Labi, jāsamaksā sev alga un nodokļi valstij.

Aizmirsu jums, dārgie cibiņi, pastāstīt par savas mier(mīl)īgās eksistences iztraucēšanu svētdien. Svētdiena vispār bija laba diena - saule spīdēja, putni vīteroja, diena kopā ar radiņiem. Pēcpusdienā pēc kafijošanām, vīna glāzēm un sarunām ļāvos bezrūpīgai un liegai pēcpusdienas snaudai, līdz mani iztraucēja zvans. Svešs numurs. Paceļu klausuli, otrā galā jaunskungs. Stādās priekšā. Apmulstu, jo vienu citu ar tādu pašu vārdu un uzvārdu jau zinu, bet balss sveša. Acīmredzot jūtot manu mulsumu, steidzīgi piemetina - "mēs kopā autoskolā mācījāmies!" Tinu, tinu atmiņu kamoliņu....nu, jā, bija tāds, pirms 3,5 gadiem!!! Manu mulsumu un miegainumu tas nekā nekliedē, drīzāk uzdzen nīgrumu, jo atminos, ka tika man jau zvanījis kaut kad rudenī. Prasu, ko tad grib. "Mēs te ar pārējiem biedriem organizējam salidojumu. Gribēju prasīt, vai tu būsi? Tas būs aiznākamotrdien." Manu tālāko intonāciju un grimases īsumā raksturo trīs burti - WTF? AUTOSKOLAS SALIDOJUMS? Nopietni? Un, jā, šis jau būšot otrais (pirmais bija rudenī). Ne es viņiem vārdus, ne sejas atceros. Un nudien - kādēļ, lai es atcerētos? Pieklājīgi, bet tomēr ērcīgi saku, ka netieku. Sāk prašņāt par citiem datumiem, jo baigi žēl esot, ka es vienīgā, turklāt atkārtoti, nebūšot (uzsvars uz 'atkārtoti'). Man atkal pilnīgs WTF!? Saku, ka ne īpaši tas interesē. Atvadāmies. Viņa balsī jūtams neliels aizvainojums, bet ne tik liels, lai pēc pusgada tikpat entuziastiski nezvanītu atkal. Saruna beigusies. Nīgri nopūšos, ka tiku pamodināta. Taču aizmigt vairs nespēju, jo nekā neiziet no galvas vārdu salikums - 'autoskolas salidojums'. It kā kopā vairāku gadu garumā (nevis viena mēneša laikā + daži aliņi pēc teorijas eksāmena) caur sviedriem, asinīm, zaudējumiem un uzvarām būtu kļuvuši par draugiem / labām paziņām / kādreizējiem mīļākajiem / cits adekvāts variants (vajadzīgo pasvītrot), lai vispār būtu vērts salidot.
Diez, ir arī floristikas 3 mēnešu apmācību salidojums ik pa četriem gadiem?

Es esot melnā meitene.

Man domāt, tumšie mati vienkārši ir iegansts, lai mani tā beidzot sauktu. Gan jau arī pirms tam visi tā domāja. Melna, melna :) Bet ar plašu sirdi.

Bet Tu cilvēks patiesi un no sirds to visu dari. Par brīvu turklāt. Un tad viens "pusboss" pasaka "bosam", ka Tu esot pārāk kategorisks savos spriedumos, nepaskaidrojot, kuri tad tieši spriedumi ir tie "kategoriskie" (visi vai?).
Ir atšķirība starp "ass" un "kategorisks". Un ir jāņem vērā personiskā komunikācijas maniere / stils, kas tieši izriet no personības. To nedrīkst skatīt atrauti, bez konteksta, jo sevišķi, ja cilvēks ir pazīstams (vairākus gadus, ibio). Un es nemaz nesākšu teikt, ka tādā gadienā arī daži labi citi grupas darbā iesaistītie ir tikpat "kategoriski", tai skaitā arī "pusboss", bļa.

Ir, kam sanāk. Man acīmredzot nesanāk, un nekad līdz galam nav sanācis. Neesmu mīļmeitiņa. Lūk, cenšos, bet mūždien izpelnos būt par peramo - pirmkārt, es neesmu pietiekami shiny happy, tad es atļaujos nepiekrist organizācijas vairuma viedoklim, tad es pēkšņi esot "kategoriska". Tam visam pa vidu droši vien mana kaitinošā personība. Ja vēl pateiks, ka esmu aizspriedumaina, tad gan iespiedīšu savas mazās, sažņaugtās dūrītes sānos, apcirtīšos uz papēdīša un apņēmīgi, īsām, strupām kājelēm raiti kustoties, soļojošu prom. Nu, i nahuj, ziniet.

Nu, labi - šī dziesma man pat patīk. Apmēram tieši vienīgā no "Delta Machine". Lai gan arī... tā liekas tiiik ļoti jau kaut kur dzirdēta, ka, klausoties pirmo reizi dziesmas sākuma akordus, uzreiz sāku dungot līdzi.