IDEĀLĀS REALITĀTES TEĀTRIS. -

„Un kas tad tālāk” jautājums uzbāzīgi skan galvā. Un man nav, ko atbildēt. Es nezinu, kas būs tālāk. Toties es skaidri zinu, ka nedrīkst darīt kaut ko, kam neesi gatavs. Nedrīkst veidot jaunu, kamēr vecais vēl nav nomiris. Nedrīkst veidot jaunu, kamēr tas pats vecais vēl dzīvo, elpo un ir kaut cik svarīgs. Nedrīkst melot sev, jo prātam samelot var, bet sajūtām – nekad.
Vispirms jātiek galā ar esošo. Un es tikšu galā. Jo pirms tam es zināju, ko negribu, bet tagad – zinu ko gribu. Es jūtu sevi spēku viena sekundē atbrīvoties. Bet atbrīvoties nav veidot jaunu.

Gan jau, ka tas izklausās pēc neko neizsakošā teksta savirknējuma, bet, ticiet man, kādam mazam, ne pārāk prātīgam prātam te notiek revolūcijas. Un tas ir skaisti, un, lai piedod man viens labs cilvēks par termina piesāvināšanos – majestātiski.

Iespējams, kādam liksies, ka tas ir par mīlestību. Bet no mīlestības te maz, tas ir par pašapziņu, pašcieņu, karjeru, ģimeni, patstāvību un ļaušanu visam notikt dabiskā notikumu gaitā.

Pat ja es pati beigās būšu zaudētāja - es izdarīju pareizi.

Esmu tik dziļdomīga, bleģ!

[P.S.: speciāli priekš īpatņiem, kuriem patīk katru manu emoerakstu attiecināt uz privāto dzīvi - es ne no viena nešķiros, ne ar vienu neesmu sagājusi kopā, neesmu arī stāvoklī. :D]